Maisīšanās svešās darīšanās Šķiet, ka būtu labi, izmantojot iespēju, ieskatīties šajā kaimiņienē, kura mēdzam būt mēs katrs. Man šķiet, ka būtu ārkārtīgi riskanti par sevi domāt, it kā mums nekad dzīvē nebūtu gadījies bāzt degunu svešās lietās. Vai mēs vispār grēksūdzē to pieminam, ka esam kādu apgrūtinājuši ar savu neveselīgo interesi? Ja tomēr šādu grēku nemēdzam izsūdzēt, tad varbūt mums tā patiešām nav vai arī mēs to neapzināmies. Tomēr maz ticams, ka mums tas negadās. Un nav tik ļoti svarīgi, kādā veidā mēs nomokām cilvēkus ar savu ziņkārību – vai šķietami pieklājīgā, vai arī atklāti bezkaunīgā veidā. Pieļauju, ka morālā pašapmierinātība ir raksturīga ļoti daudziem cilvēkiem. Bet, ja tas tā ir, tad kāpēc cilvēki pastāvīgi cieš no kāda uzmācīgas ziņkārības. Labāk tomēr nemēģināt nomierināt savu sirdsapziņu ar domu, ka mēs taču nepiederam pie tiem ziņkārīgajiem. No kurienes mūsos rodas tā nejaukā nosliece maisīties svešās darīšanās? Gluži vienkārši cilvēks ir Dieva radība, tāpēc visām mūsu grēcīgajām nosliecēm sākums ir meklējams kādās brīnišķīgās spējās, ko esam saņēmuši no sava Radītāja, bet kuras mūsos ir pakļāvušās izkropļojumam. Tāpat arī ziņkārība ir kādas labas, Dieva dotas spējas izkropļojums. Cilvēku savstarpējai mīlestībai, kurai spējīgus mūs ir darījis Radītājs, jāizpaužas arī kā labvēlīgām un upurgatavām rūpēm par otru cilvēku, kam, iespējams, esmu vajadzīgs. Man jāpauž gatavība viņu uzklausīt, ja tas vēlēsies uzticēt savas problēmas vai raizes. Nedari otram to, kas tev pašam nepatīk Bet, lai klausītos otrā cilvēkā, ar nodomu rūpēties par viņa labumu, ir jāiziet ārpus sava „ego”. Cik gan ērtāk, tā vietā, lai patiesi ieinteresētos par otru cilvēku, ir, piemēram, paskatīties uz viņa lietām kā no sporta vērotāja pozīcijas. Tas neko nemaksā, bet nereti ir tik aizraujoši. Bet vai pasaule, kurā pietrūkst savstarpējas mīlestības, nekļūst par necilvēcīgu pasauli? Un es ar savu egoistisko nostāju vairoju to gaisotni, kurā kādreiz arī manas neveiksmes varētu kļūt par izklaides objektu? Ceru, ka Jūs man piekritīsiet: situācija, kurā piedzīvojāt citu uzmācīgo ziņkārību, izbaudot to uz savas ādas, var kļūt par savdabīgu iespēju un piemērotu brīdi, lai atjaunotu sevī apņemšanos: „Nedari otram to, kas tev pašam nepatīk”. Visa pasaule mainīsies uz labu, ja kaut vēl viens cilvēks savā dzīvē sāks konkrētāk īstenot tuvākmīlestības bausli. Tiešām ir vērts noticēt tai īpatnējajai realitātei, ko sludināja Jēzus – ka no cilvēka sirds iziet viss ļaunums (sal. Mt 15,19), turpretī pat viena cilvēka atgriešanās tik ļoti būtiski izmaina pasauli uz labu, ka par to priecājas Dieva eņģeļi. (sal. Lk 15,10) Vai sīkie meli ir grēks? Piebildīšu vēl par to kaimiņieni, kura kaut kādā mērā sēž ikvienā no mums – viņa ar lielu piekrišanu klausās viņai adresētos pamudinājumos, bet reti kad aizdomājas, ka tie attiecas tieši uz viņu. Jūs jautājat – vai pienākumam sacīt patiesību ir izņēmumi? Gadās taču situācijas, kad ar sīkiem, nevienam nekaitīgiem meliem var sevi vai kādu citu pasargāt no nopietnām nepatikšanām. Vai arī šādi meli ir grēks? Gadās arī pretēji, kad ar neapdomīgu patiesības izteikšanu tiek postīts kas vērtīgs, piemēram, saskaņa ģimenē. Jūs sev uzdodat jautājumu – vai drīkst atkāpties no patiesības grūta lūguma gadījumā vai arī kad kāds uzbāzīgi jaucas mūsu ģimenes noslēpumos. Jau no sv. Augustīna (4.gs) laikiem tiek uzdots šis jautājums – vai ir atļauts melot, lai pasargātu no nāves nepamatoti vajātu cilvēku? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, ir vērts ņemt vērā acīmredzamas lietas: cilvēks otru apmelo tādēļ, ka no tā baidās, vēlas to izmatot vai arī vēlas ar to manipulēt. Tādā gadījumā meli nekļūdīgi norāda, ka starp šiem cilvēkiem pastāv kādas bailes vai vardarbība. Ja attiecības starp mums būtu ideālas, visā pilnībā cilvēciskas, mūsos nerastos vilinājums runāt nepatiesību. Ja starp cilvēkiem pastāv uzticēšanās un labvēlība, tad patiesības sacīšana tam ir kā dabisks auglis. Ir vērts to paturēt prātā, ja vēlamies, piemēram, iemācīt runāt patiesību mūsu bērniem. Kaut kur šeit arī vajadzētu meklēt atbildi uz jautājumu, kas satrauc daudzus vecākus – kāpēc mūsu bērns melo? Patiesība palīdz veidot uzticēšanos Jēzus uz patiesības runāšanu aicināja ar tādu pašu radikālismu kā uz savstarpēju mīlestību: „Bet jūsu runai jābūt: jā, jā! nē, nē! Kas vairāk par to, ir no ļauna.” (Mt 5,37) Sekojot Kristus aicinājumam, kristietība ir kategoriski atmetusi platonisko teoriju par tā dēvēto izdevīgo melu pieļaujamību – neraugoties uz to, ka cilvēka pragmatisms visdrīzāk to ļoti atbalstītu. Jo, pat ja attiecības starp mums veidojas vēl ne tik labi, lai tās spontāni nestu patiesības sacīšanas augļus, tad tomēr katrā ziņā patiesības runāšana ir svarīgs rīks, pateicoties kuram var pilnveidoties mūsu savstarpējā uzticēšanās un cieņa. Tātad – kā no vienas puses mums savstarpēji jāpadara vieglāku patiesības sacīšanu, tā no otras puses jābūt patiesiem arī tad, kad to izdarīt nav viegli. Patiesība jāsaka vienmēr, tomēr bez fanātisma, jo fanātisms kompromitē Kristus radikālismu, kas pieprasa sacīt patiesību. Fanātisms nav nekāds radikālisms, bet gan muļķība, un katrā ziņā naivi ir uztraukties, piemēram, par to – vai ir pieļaujami literāri vai jokos izteikti izdomājumi. Saturs, kas tiek pausts tāda veida izteiksmes līdzekļos, kalpo kaut kam citam, nevis informēšanai par īstenību saskaņā ar runātāja pārliecību. Patiesības sacīšana nebalstās arī uz to, ka katram saku visu, ko vien zinu vai arī visu, ko viņš jautā. Ne vienmēr man ir pienākums sacīt man zināmu patiesību. Reizēm gluži vienkārši nedrīkstu atklāt kādas personas noslēpumu, tomēr vienmēr man ir jāizvairās no meliem, kā arī jāsaglabā cieņa pret cilvēku, ar kuru sarunājos. Situācijas, kurās drīkstu sacīt materiālu nepatiesību Ir divu veidu situācijas, kad materiālā nepatiesība nebūs meli, līdzīgi kā ārkārtas nepieciešamības gadījumā, izdzīvošanai nepieciešamas lietas paslepus paņemšana nav zādzība. Skaidrs, ka abas šīs situācijas liecina par to, ka cilvēku savstarpējās attiecības joprojām ir diezgan tālu no ideālām. Tādēļ šajās abās situācijās jātiecas pēc tā, lai materiālas nepatiesības pielietošana kļūtu pilnīgi nevajadzīga. Ir situācijas, kad, sargājot kādu labumu, jūtos spiests ķerties pie pašsaprotamiem divējādas nozīmes jēdzieniem, par kuriem gan es, gan otra puse zina, ka tie var nozīmēt arī ko citu, nekā tas izrietētu no lietotajiem vārdiem. Kad, piemēram, dzērājs vai arī cilvēks, kas pazīstams ar to, ka parasti neatdod parādus, lūdz man aizdot naudu, drīkstu viņam atbildēt: „Man nav.” Ir taču sabiedrībā pieņemts, ka šāda atbilde nozīmē to, ka – vai nu patiešām man nav tās naudas, vai arī es nevēlos tev palīdzēt sadabūt šņabi vai arī baidos, ka to naudu vairs nekad nesaņemšu atpakaļ. Tomēr būtu labi, ja šādi paradumi tiktu lauzti attiecībā uz vienas nozīmes patiesības sacīšanu. Kāds paziņa, pilns lepnuma par savu sievu, man stāstīja, ka PTR (Poļu tautas republikas) laikos, ievedot no ārzemēm kādas nelegālas grāmatas, viņa bija nolēmusi runāt tikai patiesību. Viņa juta kaut ko nelādzīgu pie mums izplatītajā paradumā, ko zināja gan ceļotāji, gan muitnieki, ka atbilde „man nav” uz jautājumu par ievestajām grāmatām var vienlaikus nozīmēt –”pat ja man ir, tad es vēlētos, lai jūs man tās nekonfiscētu”. Kad muitnieks viņai jautājis par grāmatām, viņa sacījusi patiesību. Tad muitnieks jautājis grāmatu nosaukumus. Kad viņa tos nosaukusi, muitnieks pārbaudi pēkšņi izbeidzis. Man personiski tāda atklātība šķiet ļoti simpātiska, pat, ja tas beigtos ar grāmatu konfiskāciju. Ja tomēr, neskatoties uz to, ka būtu lietojis konvenciālo divu nozīmju jēdzienu, man tomēr grāmatas tiktu atņemtas, tas nozīmētu tikai to, ka muitnieks mani ir pārspējis viltībā. Konfiscēšanas fakta nozīme ir daudz iespaidīgāka tad, ja neesmu mēģinājis pārspēt viltībā muitnieku, jo tiesības uz šīm grāmatām uzskatu kā pašsaprotamu. Cita situācija, kurā drīkstu pielietot materiālu nepatiesību, skar aizsargāšanos pret agresiju, kas tiek vērsta pret mani vai kādu citu. Tomēr pat šādā situācijā dažkārt labāk ir vienkārši turēties pie patiesības sacīšanas. Skaidrs, ka ne jau tādā situācijā, kad ļaundari dzenas pakaļ cilvēkam un man jautā – kurā virzienā tas aizbēdzis. Bet Jūsu minētajā situācijā var gadīties, ka visvienkāršāk būtu mierīgi un iespējami laipnāk kaimiņienei paskaidrot, ka viņas jautājumi skar jums sāpīgas lietas un Jūs nevēlētos savas ģimenes lietas nest uz āru. Tikai tad, ja nespējat izvairīties no svešas ziņkārības, drīkstat pielietot materiālo nepatiesību. 
Foto: Freedigitalphotos.net/David Castillo Dominici
|
