Palasīsim...  Raksti

Ja mūsu jūtas ir ievainotas, mēs varam tikt vājināti. Ja mēs atceramies kādu, kas mūs ir pievīlis, mēs dusmojamies uz visu pasauli. Ja tika izsmieta mūsu mīlestība, mēs ieslēdzam savas jūtas dziļi sirdī.

Bet ir atnācis Jēzus, lai dziedinātu mūsu salauzto sirdi un dotu mums jaunu sirdi. Ir brīnumaini atklāt to, cik bieži Evaņģēlijā ir runa par šāda veida dziedināšanām: Jēzus dziedina savus mācekļus no pieķeršanās bagātībai, no iekārēm (Mt 19,16-26), autoritārisma (Mt 19,27-30), bailēm no nāves (Mk 4,35-41; Lk 12,4-8), no uztraukšanās (Jņ 14,1-6), no legālisma (Mt 12,4-8), no bailēm no neveiksmēm (Mk 4,30-32), no naida, no nepatikas un atriebības (Lk 6,27-31), no lepnības (Lk 18,9-14) un no maldiem (Jņ 7,31-33).

Viņš dziedina centurionu no mazvērtības kompleksa (Mt 8,8-13), samārieti no rasu naida (Jņ 4). Viņš atbrīvo Zaheju no netaisnības (lk 19,1-10), netikli – no nešķīstības (Lk 7,36-50). Un vēl svarīgāk – Viņš dziedina paralizēto cilvēku no visa ļaunuma saknes – grēka (Mk 2,1-12).

Cik gan bieži mēs vēlamies doties uz priekšu, taču to nespējam! Mūsu griba tiek uzvarēta un mums nav spēka pretoties šķēršļiem.

Citreiz mēs domājam, ka jāmainās ir citiem un mēs no viņiem to arī prasām, taču tas neko nedod. Tieši otrādi, šķiet, ka tas vēl saasina problēmu. Jo mēs visi esam ievainoti un tāpēc mums nav spēka pārvarēt savus ierobežojumus.

Es pats piedzīvoju iekšējās dziedināšanas žēlastību:

Visas mana dzīves garumā man radās problēmas, saskaroties ar asinīm. Tas man bija liels upuris, kad ar svētajām eļļām man bija jāsvaida mirstošais, kurš asiņoja. Mani pārklāja auksti sviedri un, kaut arī es no visa spēka centos saņemties, es nebiju spējīgs sevi kontrolēt.

Kādu dienu es skatījos filmu par karu, kurā bija daudz asiņainu skatu. Mani atkal pārklāja auksti sviedri, un es novērsu skatienu. Es vairs nespēju skatīties. Es domāju, ka es tūlīt sākšu vemt. Es jutos tik slikti, ka man bija jāatstāj zāle, kad filma vēl bija tikai pusē.

Kādu dienu pie mums ieradās bīskaps Alfonso Uribe Jaramillo, lai vadītu rekolekcijas. Mises laikā viņš lūdzās par atmiņas ievainojumu dziedināšanu, atgādinot dažādus dzīves posmus. Lūgšanas laikā par bērnībā gūto ievainojumu dziedināšanu es atcerējos, ka kādu dienu piecu gadu vecumā es biju sastrīdējies ar savu sešgadīgo brāli. Man rokā bija kabatas nazis, un es ar to metu viņam. Nazis savainoja viņa roku, no tās izšļācās asins straume. Skatoties uz viņa asiņojošo roku, es izjutu riebumu. Lai gan es biju aizmirsis šo notikumu, man vienmēr bija problēmas, redzot asinis. Kad bīskaps Uribe Jaramillo lūdzās, es garā redzēju šo atgadījumu, kuru piedzīvoju piecu gadu vecumā, un lūdzu, lai Kungs dziedinātu manu atmiņu.

Kopš tā laika es esmu apmeklējis neskaitāmas slimnīcas, kurās ārstējās negadījumos smagi cietušie cilvēki, bet man vairs nebija baiļu no asinīm. Es biju iekšēji dziedināts.

Kungs dziedināja manu atmiņas ievainojumu, un pēc šīs dziedināšanas es labāk saprotu, cik svarīga nozīme ir iekšējai dziedināšanai. Man palika slikti, redzot asinis, citam tāda pati sajūta radās, saskaroties ar autoritātēm, jo kādreiz viņa jūtas tika ievainotas, tāpēc ka kādu dienu viņu tēvs, māte vai skolotājs bija pret viņu pārāk stingrs. Daudzi bērni saceļas tieši viņu emocionālo ievainojumu dēļ. Viņu sacelšanās ir kā aizstāvēšanās pret jebkura veida autoritāti.

Tomēr svarīgākais nav tas, ka mēs zinām problēmas saknes, bet gan tas, ka mēs atrodam problēmas risinājumu. Un lūgšana par iekšējo dziedināšanu mūs atbrīvo.

Kādam mazam zēnam bija ļoti smalki vaibsti. Daudzi sacīja, ka viņš līdzinājās meitenei. Tas viņu tik dziļi ievainoja, ka viņš, no vienas puses, centās parādīt sevi vīrišķīgāku par citiem, bet, no otras puses, viņš galēji noraidoši izturējās pret tiem, kas viņu kritizēja vai par viņu ņirgājās. Vēlāk viņš nelikās ne zinis par sievietēm, jo viņas bija atspulgs tam, kas viņš negribēja būt. Kad viņš pieauga, šī problēma kļuva vēl lielāka, un viņš nodevās homoseksuālismam.

Kādu dienu viņš lūdza iekšējo dziedināšanu, un Kungs viņu atbrīvoja no šīs problēmas, piepildot viņa sirdi ar mīlestību, kuras viņam pietrūka. Pateicoties iekšējai dziedināšanai un Kunga spēkam, viņš varēja atbrīvoties no homoseksuālistiskām tieksmēm. Un tagad viņš dzīvo pilnīgi normālu dzīvi.

Iekšējā dziedināšana izraisa divus efektus:

- tā mūs atbrīvo no ievainojuma cēloņiem,

- tā mūs stiprina, lai mēs varētu pastāvēt labajā.

Bērnībā gūtie ievainojumi ietekmē mūsu pašreizējo izturēšanās veidu. Alkoholiķis nespēj atmest dzeršanu, ja netiek dziedināti viņa problēmas cēloņi. Viņš atsāks dzert, ja parādīsies tās pašas izcelsmes simptoms. Kungs pievēršas mūsu dzīves dziļumiem, pat visapslēptākajām un visattālākajām mūsu bērnības sfērām, lai atjaunotu to, kas mūs tagad ievaino.

Kongresa laikā Karakasā mēs lūdzāmies par iekšējo dziedināšanu. Kāda kanādiešu māsa, misionāre Hondurasā, iznāca priekšā. Viņa nespēja lūgties, jo viņu nomāca hroniskas skumjas. Mēs sākām lūgties par viņu. Ļoti drīz kāda no mūsu komandas loceklēm garā redzēja mazu meitenīti, kas viena raudāja mežā, kurā bija daudz sniega. Mēs jautājām māsai, vai tas viņai kaut ko neatgādināja.

Viņa sāka raudāt un pastāstīja: „Kad es biju maza, es dzīvoju Kanādā. Kādu pēcpusdienu sniga, un es viena pati aizgāju uz mežu. Sniegs aizputināja manas pēdas, un es apmaldījos. Kad gribēju atgriezties mājās, es vairs nezināju, kurp lai eju un jutos pilnīgi atstāta. Es raudāju. Tikai vairāk pēc divām stundām es atkal atgriezos mājās. Šis pārdzīvojums man bija ļoti sāpīgs. No šī brīža es bieži izjutu bailes.”

Tad mēs lūdzāmies, sacīdami Kungam: „Tu zini, Kungs, ko izcieta mūsu māsa. Liec viņai sajust to, ka Tu viņu turi savā plaukstā un ka Tu nekad nenovērsīsi no viņas savu skatienu, jo Tu biji nomodā par katru viņas soli, kuru viņa spēra. Tev nav ne pagātnes, ne nākotnes, visa tagadne ir Tavā priekšā. Mēs noliekam Tavā priekšā visu, ko māsa piedzīvoja mežā, un lūdzam dziedināt viņas emocionālo brūci.”

Pēc vairākiem gadiem, kad mēs devāmies sludināt uz Tegucigalpu, es atkal satiku šo māsu. Viņa man sacīja, ka kopš šīs iekšējās dziedināšanas viņas dzīve ir mainījusies.

Starp citu, vesels un stiprs cilvēks, saskaroties ar šķēršļiem, nebaidās tos pārvarēt, viņš nebaidās no kritikas, viņu neuztrauc tas, ko par viņu teiks citi. Tam, kurš no Kunga ir saņēmis iekšējo dziedināšanu, piemīt iekšējais spēks, kas spēj pretoties uzbrukumiem. Kopā ar psalmistu viņš var iesaukties: “Pat ja karapulki nostātos man pretī, sirdī nebūs baiļu; pat ja izceltos pret mani kauja, arī tad es cerēšu.” (Ps 27,3)

Savā ģimenē es dzīvoju pēc kristīgajām tradīcijām un normām. Es mācījos brīnišķīgā māsu vadītā koledžā un vienmēr pildīju visus reliģiskos pienākumus. Es varētu teikt, ka saņēmu brīnišķīgu kristīgu informāciju, taču nesaņēmu formāciju, jo es nepazinu dzīvo Dievu un nekad nebiju piedzīvojusi Labo Vēsti, kuru Jēzus atnesa mūsu pasaulei.

Piecpadsmit gadu vecumā, kad es nācu saņemt Grēksūdzes sakramentu, mani dziļi ievainoja priesteris. Šī iemesla dēļ es nekad vairs negāju pie grēksūdzes. Kāpēc gan lai es ietu pie kāda, kas ir vēl ļaunāks par mani? Es pat negāju samierināties ar Dievu manu kāzu dienā.

Tāpat kā visām līgavām, arī man bija ilūzijas par laulību. Es cerēju visu atdot savam vīram, kā arī visu saņemt no viņa. Man bija vairāki bērni, taču pakāpeniski manas ilūzijas izgaisa. Mēs dzīvojām ieslēgušies savā egoismā, un debesu prieks, kuru gaidīju no laulības, pārvērtās ellē. Ļaunākais ellē nav kliegšana, sitieni, pat ne naids, bet gan mīlestības trūkums.

Pēc septiņiem gadiem laulībā es alku pēc mīlestības, kuru nesaņēmu no vīra. Arvien vairāk es attālinājos no viņa, es netiecos pēc viņa, bet gribēju saņemt mīlestību no cilvēka, kurš centās man palīdzēt. Es domāju, ka tādā veidā aizpildīšu tukšumu, kas kļuva arvien dziļāks. Šī iemesla dēļ es pārkāpu laulību.

Taču tas, ko uzskatīju par risinājumu, tikai pastiprināja problēmas laulības dzīvē, jo es aizvien vairāk attālinājos no vīra. Es jutos ļoti slikti šādā stāvoklī, bet es nebiju spējīga darīt kaut ko citu. Es pakritu vēlreiz un tā bija katastrofa.

Emocionāli es cietu no ievainojuma: es ienīdu un nicināju sevi. Es vairs nerūpējos par savu izskatu, nelikos par sevi ne zinis. No otras puses, saasinājās attiecības laulības dzīvē un es zaudēju jebkādu cerību, pat cerību dzīvot. Es gribēju nomirt, jo es neredzēju jēgu tik tukšai dzīvei, kurā nebija mīlestības. Tomēr es centos sevi attaisnot, uzveldama vainu par savu grēku savam vīram: „Ja viņš mani mīlētu, es nekad nebūtu to darījusi.” Dažkārt es pat izjutu prieku par savu neuzticību, bet beigu beigās es jutos vēl sliktāk.

Divus gadus es dzīvoju pastāvīgās bailēs, šaustot sevi un mokoties ar vainas sajūtu. Man bija bail no tā, ka citi varētu to uzzināt un ka mans vīrs varētu to nojaust. Bet kāda gan tam bija nozīme, ka citi to nezinātu, jo es taču zināju un tas mani turēja briesmīgās bailēs. Katru dienu es jutos mazāk cilvēks, mazāk sieviete.

Tajās retajās reizēs, kad gāju uz Misi, es pat pieņēmu Komūniju, neņemot vērā sv. Pāvila vārdus, ka ja, „kas ēd un dzer necienīgi, tas, neizšķirdams Kunga miesu, ēd un dzer sev tiesu” (1 Kor 11,29). Jebkurā gadījumā es jutos jau notiesāta, – rūgtāk un ļaunāk nekā agrāk.

Šajā laikā es piedalījos kādās harizmātiskās atjaunotnes rīkotajās rekolekcijās, kuru laikā es saņēmu kristību Svētajā Garā (red. piezīme: nepareizs formulējums,jo ir tikai vienas kristības; autors runā par īpašu Sv. G. Dāvāšanu). Es uzskatīju, ka Svētais Gars nebija domāts grēciniekiem, taču es sapratu, ka Svētais Gars ļauj mums tuvoties Dievam, nožēlot grēkus un lūgt par tiem piedošanu. Es pati sevi sodīju par savu grēku. Gars man deva grēku nožēlu un drošību, ka Dievs ir gatavs man piedot.

Nākamajā svētdienā es gāju uz Misi, taču par spīti mēģinājumam, nebija iespējams pieņemt komūniju. Dievs mani pasargāja, liedzot man no jauna izdarīt svētzādzību. Tad es pieņēmu tik grūto lēmumu izsūdzēt grēkus, tas bija grūti, jo es atcerējos jaunībā gūto ievainojumu. Taču ja vienas grēksūdzes laikā es zaudēju ticību, man bija jāieiet pa tām pašām durvīm, lai to atgūtu.

22. jūlijā, es nezināju, ka tie ir sv. Marijas Magdalēnas svētki, es pēc piecpadsmit gadiem atgriezos pie biktskrēsla. Es kautrīgi pienācu pie priestera, kā sieviete, kas tuvojās Jēzum, lai Viņam mazgātu kājas.

Mani pārņēma šausmas, kad atcerējos visu to, kas manī izraisīja tik lielas bailes. Tas bija tā, it kā es tikpat spēcīgi izdzīvotu savas sāpes un tukšumu. Tomēr es piespiedu sevi to darīt. Un Kungs atbrīvoja mani no milzīgās nastas, kuru vairs nespēju panest. Es piedzīvoju bezgalīgo Jēzus mīlestību un piedošanu. Priesteris nebija Emiliano Tardifs, bet tas bija pats Jēzus Kristus, kas mani pieņēma savā maigumā. Viņš mani neatgrūda un nenotiesāja.

Jēzus man parādīja tikpat lielu mīlestību, kā grēciniecei Evaņģēlijā. Kungs man piedeva! Es ne tikai saņēmu Viņa piedošanu, bet Kungs mani dziedināja no ievainojuma, kas man traucēja iet pie grēksūdzes, kā arī no mīlestības trūkuma un neuzticības. Šī grēksūdze piepildīja mani ar man tik ļoti nepieciešamo mīlestību. Es jūtos kā cilvēks, atjaunota. Te atdzima mīlestība uz manu vīru.

Es nometos ceļos un skūpstīju priestera kājas, slacīju tās ar asarām. Mani pārņēma pilnīgs, neaprakstāms miers. Šajā pēcpusdienā es piedzimu no jauna, taču šoreiz, atgūstot cerību, prieku un spēku. Stundu vēlāk es pieņēmu Komūniju: tā nebiju es, kas uzņēma Jēzu, bet gan tas bija Jēzus, kurš mani pieņēma, mani mīlēja un piepildīja visas manas dzīves tukšumu.

Pateicoties svētīgajai grēksūdzei, es saņēmu jaunus spēkus savā vājumā. Vairāk nekā jebkad es apzinos savu trauslumu; taču tagad mana sirds vairs nav tukša, man vairs nav jālūdz žēlastības dāvanas, jo es atradu Dārgo Pērli.

Pirms tam es gribēju nomirt, jo es neredzēju savai dzīvei jēgu. Tagad es gribu nomirt, lai baudītu prieku, skatot vaigu vaigā Kungu, kurš bija pret mani tik ļoti labs. Šis ievainojums tika dziedināts, un es esmu atjaunota, es esmu pilnīgi cita sieviete, tāpat kā Marija Magdalēna. 

Pēc vairākiem gadiem es satiku šo sievieti. Kad viņai jautāju, kā viņai klājās, viņa man sacīja:

„Paldies Dievam, ļoti labi. Vēl joprojām ir problēmas, taču daudz grūtāk ir dzīvot tālu no Dieva, nekā Viņa tuvumā. Un kaut arī es no jauna piedzīvoju vientulību un atstātību, es vairs nemeklēju viltus mīlestību, kas izposta dzīvi.”

Iekšējā dziedināšana ir kā operācija, kurā vienlaikus tiek izoperēts audzējs un tiek saņemti vitamīni, kas stiprina mūs dzīvei.

Stāstījums par mācekļiem ceļā uz Emausu (Lk 24,13-35) skaidri parāda to, kas ir iekšējā dziedināšana:

Šī ievainojuma dēļ viņu acis nespēja skaidri saskatīt realitāti.

„Mēs cerējām, – tā it kā viņi vairs necerētu –, ka Jēzus atpestīs Izraēli…” Jēzus sāka viņiem skaidrot Rakstus, Praviešus un atgādināt visu, kam bija jānotiek. Mācekļu dziedināšanas pirmais posms notika, pateicoties Vārdam.

Dieva Vārds šķīstī un dziedina: „Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko jums teicu.” (Jņ 15,3) Jēzus to sacīja saviem klausītājiem. Tās nebija ne zāles, ne plāksteris, kas viņus izārstēja, bet gan Tavs, Kungs, Vārds, kas dziedina visu!” (Gudr 16,12)

Kungs mūs baro ar savu dziedinošo Vārdu. Dieva Vārds, kas tumsā liek uzaust gaismai, apgaismo mūs un dzīvina.

Mācekļi veica vienpadsmit kilometru garu ceļa posmu. Viņu ārstēšana ilga visa ceļa garumā, lai liktu viņiem saprast, ka staigājot pa dzīves ceļiem, mums ir vajadzīgs Kunga dziedinošais Vārds, kas ir kā lāpa.

Jēzus izlikās, ka iet tālāk. Bet tie Viņu ļoti lūdza, sacīdami: „Paliec ar mums, jo vakars jau metas un diena tuvojas beigām!” Un Viņš iegāja pie tiem. Un notika, ka Viņš, būdams ar tiem pie galda, paņēma maizi un svētīja, un lauza, un pasniedza to viņiem. Tad viņu acis kļuva redzīgas.

Euharistija, Vārds un Maize atvēra viņiem acis, lai viņi varētu saprast ciešanu noslēpuma jēgu. Mūs dziedina nevis sāpju remdēšana, bet gan to izprašana. Kad mēs nostājamies Tā priekšā, kas, nomirstot uz krusta, ir uzvarējis nāvi, mēs atgūstam cerību un ievainojumi tiek dziedināti. Mēs kļūstam līdzdalīgi augšāmcelšanās notikumā un līdz ar to sākam jaunu dzīvi.

Jēzus – Euharistija ir dziedināšanas sakraments, vai precīzāk, Viņa pestīšanu nesošā klātbūtne dziedina fiziski, taču it īpaši tā dziedina sirdis.

Kad viņi pazina Jēzu, viņu attieksme mainījās. Mācekļi atgriezās mājās vīlušies un skumji, taču, saņemot dziļu dziedināšanu, viņu sarūgtinājums izzuda un viņu acis atvērās.

Neskaitāmas reizes arī mēs esam bijuši līdzīga fenomena liecinieki: emocionālās brūces rada fiziskus traucējumus. Visbiežāk tas ir bezmiegs, kuņģa čūla, nervu slimības, paralīze, gremošanas orgānu traucējumi un pat aklums. Taču, kad tiek dziedinātas problēmas psiholoģiskās saknes, fiziskie simptomi pazūd.

Mācekļiem, kuri no šī brīža ir dziedināti, ir jauns domāšanas veids, jauns skatījums, – viņi redz pasauli savādāk. Viņi vairs nav bezcerības pārņemti, ne arī nomākti, viņus ir piepildījis prieks, jo viņi redzēja augšāmcelto Jēzu. Viņi steigšus pieceļas un atgriežas Jeruzalemē, lai pasludinātu Labo Vēsti vienpadsmit apustuļiem, kas bija sapulcējušies Pēdējo vakariņu telpā.

Izdziedinātais atgūstas no sava bezspēka. Tas nevar būt savādāk. Viņš kļūst par liecinieku un sludina Jēzus Kristus augšāmcelšanos.

Izdziedinātais nerunā par savu dziedināšanu, viņš kļūst par Jēzus augšāmcelšanās liecinieku. Savā miesā viņš parāda Jēzus augšāmcelšanās augļus.

Ir tik daudz ievainotu cilvēku, kuri cieš no pagātnē gūtajām dvēseles brūcēm, kuriem nepieciešama dziedināšana, jo šie dziļie ievainojumi izraisa bailes vai skumjas. Es esmu saticis cilvēkus, kas nes savās sirdīs lielu rūgtumu pret saviem līdzcilvēkiem un tas neļauj viņiem pieņemt jebkura maiguma izpausmi. Šiem cilvēkiem vajadzīga ne tikai mūsu atvērtība, bet arī mūsu lūgšanas par viņu problēmas cēloņiem. Viņi negrib ciest, viņi negrib likt citiem ciest, bet viņi ir ievainoti un tādēļ viņi inficē apkārtējos ar savām sāpēm.

Kad mēs lūdzam, Jēzus dziedē mūsu sirds ievainojumus. Kā mēs lasām Malahija grāmatā: Bet jums, kas jūs manu vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules stariem (Mal 3,20).

Jēzus ir taisnības saule un var dziedināt dzīves netaisnību cirstās brūces. Ja mēs esam Jēzus priekšā, Viņš mūs dziedina no dzīves emocionālajiem ievainojumiem.

Dziedināšanas gaitā sirds tiek pakāpeniski atbrīvota no naida, no atriebības jūtām un no rūgtuma, to vietā nāk mīlestība, kas kā straume izplūst no Jēzus sirds.

Mēs cenšamies atbrīvoties no šīm negatīvajām jūtām, bet paši saviem spēkiem vien mēs to nespējam: mums ir nepieciešama augstākās varas palīdzība.

Nākamā liecība parāda, ka iekšējā dziedināšana nav nekas maģisks, tā prasa pacienta līdzdalību. Ir jāmaksā atgriešanās cenu, – vai nu tā būtu piedošana vai arī kas, kas traucē dzīvei attīstīties un pilnveidoties.

Kāds pāris pārdzīvoja smagas problēmas. Sieva atstāja ģimeni, lai dzīvotu kopā ar citu vīrieti. Tomēr pēc neilga laika viņa nožēloja savu kļūdu un gribēja atgriezties. Vīrs negribēja viņu pieņemt, bet, tā kā prāvests uzstāja, viņš gan atvēra viņai savas mājas, bet ne savas sirds durvis.

Viņš nespēja sievai piedot. Garīgais dialogs pārtrūka, un viņa sirds bija tik dziļi ievainota, ka viņš kļuva impotents. Viņš griezās pie speciālistiem, kas nozīmēja viņam ārstēšanos ar hormonālo preparātu un elektrošoka palīdzību, taču nekas nelīdzēja.

Lūgšanas par iekšējo dziedināšanu laikā kāds pateica, ka viņa impotences cēlonis ir nespēja piedot savai sievai. Viņš atzinās tajā grēksūdzē. Pirmais, kas mums jādara, ir lūgt Kungam, lai Viņš dod mums spēku piedot. Visbeidzot, sasprindzinājis gribasspēku, viņš to izdarīja.

Šis brīdis bija tik spēcīgs, ka uz pāris minūtēm viņš saļima. Viņš piecēlās un atgriezās mājās, – pat viņa seja bija mainījusies.

Nākamajā dienā viņš sacīja: „Mēs piedzīvojām jaunu medus mēnesi, un tas ir pat vēl skaistāks par pirmo…”

Šim vīrietim nebija vajadzīgi ne padomi, kā ārstēt impotenci, ne arī pati ārstēšana, viņam bija jāatbrīvojas no problēmas cēloņa: jāpiedod sievai. Kad viņš to izdarīja, viņa problēma izzuda.

Kungs grib mums dot lēnprātīgu un pazemīgu sirdi, tādu, kāda ir Viņam pašam, mums ir nepieciešams, lai Viņš mūs dziedina, kā dziedināja skumju pārņemtos un drosmi zaudējušos Emausas mācekļus.

 „Ja tu ticēsi, tad redzēsi Dieva godību.” (Jņ 11,40) Un tu to redzēsi savā dzīvē, jo Viņš tev dos jaunu sirdi, jaunas acis, jaunu domāšanas veidu. Tu vari būt sūrs, naida pilns cilvēks, kas visu kritizē, kas par visu runā sliktu, kuram nekas nav labs; bet kad Jēzus maina tavu sirdi, Viņš tevi pārvērš cilvēkā, kura sirdi piepilda viņa jūtas. Tad tu vari būt par Dieva valstības un varenības liecinieku.

Daudzi tiesā citus, sacīdami: „Viņš ir slikts.” Bet patiesībā nav sliktu cilvēku – ir tikai cilvēki, kas cīnās ar problēmām, kas viņus grauj. Jēzus ir nācis, lai sarautu važas un mūs atbrīvotu. Tas, kas mums likās esam perverss, bija kaut kas, kas Jēzum bija jādziedina.

Kad noziedznieks uz krusta Viņam lūdza: „Piemini mani, kad tu būsi savā valstībā”, Jēzus neteica Viņam: „Tu biji ļoti slikts, tu apzagi daudzus cilvēkus, tu biji slepkava. Es par to vēl padomāšu.” Viņš viņam nesacīja: „Rīt es par to parunāšu ar savu Tēvu, lai uzzinātu, ko viņš par to visu domā.” Jēzum tika dota visa vara debesīs, virs zemes un ellē. Tāpēc Viņš noziedznieku iedrošināja: „Šodien pat tu būsi ar mani paradīzē.”

Tā Svētais Gars rada mūsu dzīvēs savas mīlestības augļus. Ir cilvēki, kas pilnībā pārvēršas un citi jautā: Kas ar viņu notika, agrāk viņš bija skumjš, visus kritizēja un bija pastāvīgi par kaut ko sarūgtināts, bet tagad, lai kur viņš arī ietu, viņš lido, viņš ir apmierināts un apstiprina, ka Svētais Gars viņam dod Jēzus Sirds jūtas?

Mēs nedrīkstam tiesāt citus. Viņi tika ievainoti, šī iemesla dēļ viņi ievaino citus. Tā vietā, lai viņus tiesātu, mums jālūdzas par viņu sirds dziedināšanu. Mēs piedzīvosim lielus pārsteigumus.

(No franču valodas tulkojusi Anita Paškēviča)

 ^{Teoloģiski izglītojošs žurnāls "Ejiet un Māciet"}