Svarīgi ir nepazaudēt saknes
Garīgie meklējumi dziļāk notiek ne tikai kristietības garīguma bagātībā, bet arī smeļot no citiem – starpreliģiju avotiem. Šeit vispirms domāju Austrumu meditāciju un pievilcību, ko tā izraisa daudziem meklētājiem, tostarp arī tradicionāliem kristiešiem. Tādēļ ir vērtīgi pārdomāt kritērijus, pēc kuriem vadīties, izvērtējot iespējamo savstarpējo bagātināšanos, lai neiekristu sinkrētismā, kur cilvēks vienlaikus lūdzas kā kristietis un, piemēram, budists. No vienas puses, varam būt atvērti uz savstarpēju bagātināšanos, novērtējot vispārējo cilvēka reliģisko garīgumu un priecājoties par kopīgiem elementiem, kas izriet no cilvēka dvēseles, bet no otras puses – jāsaprot, ka kristiešu lūgšanai nenoliedzami piemīt zināma specifika. Ja to aizmirstu, mēs paši zaudētu savu identitāti un nespētu bagātināt citus. Jāpiebilst, ka pastāv arī lūgšanas izpratnes elementi, kas nav apvienojami ar kristīgās lūgšanas izpratni. Mums kā kristiešiem nevajadzētu kaunēties no mūsu garīgā mantojuma. Ar šādu kompleksu šobrīd var sastapties Rietumos, piemēram, Holandē, ieejot kādā grāmatnīcā un aplūkojot, garīgās literatūras nodaļas plauktus, nevarēju atrast nevienu kristīgās meditācijas grāmatu, savukārt vairumā bija izdevumi, kas veltīti Austrumu meditācijai. Rodas jautājums – vai Eiropas kultūru nav veidojusi kristīgā dzīves izpratne? To ignorējot, Rietumu kultūra sev nodara pāri, noliedzot savas dabīgās saknes. Protams, varam priecāties, ka pastāv interese par citu reliģiju garīgumu, kas veicina izpratni, bet sevis noliegšana ved pie pamatu zaudēšanas un nespējas izvērtēt citu kultūru garīgo pieredzi. Austrumu meditācija kristīgā izpratnē Kristietībā lūgšana ir dziļš dialogs starp cilvēku un Dievu, kas tā pasauli mīlējis, ka sūtījis savu Dēlu Jēzu Kristu, lai atjaunotu savu draudzību starp Dievu un cilvēkiem. Šī draudzība pieprasa atstāt savu egoistisko noslēgtību iepretī Dievam, kurš nav anonīms vai bezpersonisks, bet Dievs, kurš meklē cilvēku, jautājot: „Kur tu esi,” kā Ādamam pēc grēkā krišanas. Meditācija bez Kristus nav kristīga. Lūgšana kristietībā pieprasa vispirms ieklausīties maigajā Dieva balsī, kas ir atklājies Kristū kā mīlestības Dievs. Cilvēks nenoliedz savu personīgo ”es”, atveroties Dieva mīlestībai. Tajā pašā laikā cilvēks nav viens, bet pieder kopienai. Būdams Dieva bērns, viņš ir arī brālis citiem cilvēkiem, ar kuriem ir vienots svēto sadraudzībā. Lūgšanā ”Tēvs mūsu”, kas kristiešiem ir visu lūgšanu paraugs, mēs lūdzam Tēvu, kas ir tuvu ikvienam cilvēkam, jo Viņu varam saukt par ”Abba” (no ebreju val. ”papus”). Daži praktizē Austrumu meditācijas tehniku kā psihisku vai fizisku sagatavošanos, lai pēc tam nodotos kristīgai meditācijai, bet ir cilvēki, kuri tādā veidā sev veido bezpersonisku Dievu, sludinot tikai iegrimšanu noteiktos dievišķos dziļumos. Šāda meditācijas izpratne mazvērtē cilvēka personisko raksturu, jo tajā cilvēciskais ”es” pazūd dievišķajā ”es”. Kristietībā cilvēks ir radība, nepazūdot Dievā, jo Kristus – Dieva bērna paraugs, paliek persona vienotībā ar Tēvu. Ja cilvēks tiek dievišķots, tas tomēr nenozīmē, ka viņš vairs nav radība. Kristīgajā meditācijā Dievs ir mīlestība, kas nenorij un nepazudina, bet cilvēku pieņem kā savu bērnu, kurš Svētajā Garā Viņu var saukt par ”Abba”. Lūgšana kā dāvana Savulaik kardināls J. Racingers (tagadējais pāvests Benedikts XVI), runājot par kristīgo meditāciju, atzīst, ka Baznīca nenoliedz to, kas ir patiess un labs citās reliģijās, kuras sevī ietver patiesu filozofisko gudrību un dabīgo cilvēka stāju Dieva priekšā. Ir skaidrs, ka cilvēkam garā un sirdī ir jāatbrīvojas no grēka, egocentrisma, no visa, kas liedz uzlūkot Dievu. Nepatiess ir uzskats, ka meditācija uzsver nepieciešamību ieiet sevī. Sv. Augustīns saka, ka ir jāatstāj ārējā pasaule un jāieiet sevī, bet viņš turpina, mācot, ka jāsargās no briesmām palikt sevī, jo cilvēks nav Dievs. Dievs ir tas, kas mūs paceļ un iztukšo no visiem šķēršļiem, lai ievestu Trīsvienības bezgalīgajā mīlestībā. Kristietis, kurš lūgšanā aizmirst, ka Dievs sevi ir atklājis Kristū, vairs nelūdzas kā kristietis. „Autentiskai kristīgai mistikai un tehnikai nav nekā kopēja: tā vienmēr ir cilvēka nepelnīta Dieva dāvana,” raksta kardināls J. Racingers. Viņš uzsver, ka cilvēks nevar manipulēt ar Dieva klātbūtnes atnākšanu, bet tikai pazemīgi strādāt pie sirds atvēršanas uz lūgšanas žēlastību. Meditācijas tehnikas ietekme Daži kristīgie garīgie tēvi un arī J. Racingers norāda uz to, ka ķermeņa stājai lūgšanā tomēr ir ietekme uz gara sakopotību un atvērtību. Piemēram, gavēnis ved uz gandarīšanas un upura izpratni, veidojot cilvēku gatavāku satikt Dievu, sevi savaldot un atveroties uz citu vajadzībām. Nedrīkst aizmirst, ka cilvēks nav tikai gars, viņš vienmēr ir persona ar garu un miesu. Svētīgais Jānis Pāvils II raksturo cilvēku ar vārdiem – iemiesojies gars. Šis skaidrojums ļauj saprast, kāpēc cilvēks lūdzoties, lūdzas ar visu savu būtību. Cilvēku iespaido ne tikai iekšējais psiholoģiskais stāvoklis, bet arī mūzika, smarža, māksla, klusums vai troksnis, atrašanās vieta un arī lūgšanas stāja. Te liela nozīme ir kultūrai. Piemēram, Āfrikā vai Brazīlijā cilvēki lūdzas dejojot, kā reiz to darīja ķēniņš Dāvids. Austrumu garīgumā, īpaši ”Jēzus lūgšanā”, var palīdzēt uzmanības koncentrēšana uz elpošanu un sirds ritmu, bet izrādās, ka tie, kuri nespēj šo tehniku saistīt ar tās garīgo nozīmi, to var padarīt par elku un traucēkli, cenšoties pacelt garu pie Dieva. Reizēm austrumu meditācijas tehnika var deģenerēties, kļūstot par miesas kultu, jo ne vienmēr viss, ko izjūt miesa ir patiesi garīgs pārdzīvojums. Kristīga lūgšana stiprina tuvākmīlestību Patiesa kristīga lūgšana stiprina tuvākmīlestību, jo Dieva mīlestība, ienākot cilvēka sirdī, to paplašina, dziedina un atver uz citiem. Kristīgā meditācija vieno ar pārējiem Baznīcas locekļiem, visu pasauli, veicinot vēlmi iestāties par citiem, viņiem palīdzot. Sausuma un tuksneša sajūta lūgšanā nenozīmē to, ka lūgšana nav pareiza. Tumšā nakts, kā to apraksta svētais Jānis no Krusta, ir nepieciešama, lai mīlētu patieso Dievu ne Viņa dāvanu dēļ. Nakts piedzīvojums mums palīdz saprast, ka kristīgā meditācija, ja tā ir patiesa, sevī apvieno krusta un prieka pieredzi. Svētais Gars ir tas, kurš mājo mūsu sirdīs, kļūstot par mūsu dvēseles Kungu un mīlestībā mūs pārveido. Ne mūsu gars, bet Svētais Gars ir lūgšanas Autors, kurš palīdz mums lūgt Dievu kā Tēvu un apzināties, ka esam Viņa bērni. Laikraksts "Nāc"
Foto: Freedigitalphotos.net/markuso |
