Tās ir ciešanas to atzīt. Tāpēc ļoti daudzi izvairās to darīt. Mēs dodam priekšroku bēguļošanai, un mums neizdodas rast mieru. Kad mēs aplūkojam mūsu augstākās vēlmes, mums jāpieņem, ka, piemēram, mūsu profesionālā dzīve neatbilst tam, ko mēs sagaidām. To atzīstot mēs esam harmonijā ar sevi pašu, mūsu vājības un sliktās īpašības ieskaitot. Mēs atzīstam, ka mēs nevaram visu atrast sevī pašā. Trīsdesmit gadus atpakaļ man bija iespēja veikt tā saucamo sensitivity training (autora piez., „sajūtu treniņš” jeb „jutekliskuma treniņš”: šis jēdziens pamatā attīstījies Amerikā, attiecas uz diezgan plašu metožu kopumu, kuru mērķis ir atvērt indivīdu, kā arī grupu pasaulei, kas viņus aptver, kā arī savām iekšējām sajūtām). Lūk, es apzinos visas nepiepildītās vēlmes, kas mājo manī jau no bērnības. Tās manī modināja krīzi. Man bija sajūta, ka es esmu atstāts. Tomēr pavadot brīvdienas ezera krastā, es apsēdos, lai pavērotu ūdens kustības, un es tiku iegremdēts pilnīgā mierā. Tai mirklī es spēju pieņemt visas savas neapmierinātās vēlmes, un es varēju sev sacīt: „Labi, ka Tu neesi piepildījis visas savas neapmierinātās vēlmes, šī nepiepildītības sajūta Tev palīdz būt nomodā un atvērties Dievam. Ja tā nebūtu Tu varbūt vestu buržuāzisku dzīves veidu, un ar to apmierinātos. Bet Tu nekad neatklātu Tavu īsto aicinājumu. „Es uzskatu, ka mana misija ir uzturēt dzīvu manā sirdī šo vēlmi, lai paliktu atvērts Dievam, un, lai visbeidzot atvērtu savu sirdi cilvēkiem. Atvērta sirds spēj uzņemt cilvēkus. Tā nenosoda, tā ir pārbaudījusi un pieņēmusi vilšanos un noskumšanu (laupītas ilūzijas), bet tā nav aizvērusies, pieņemot vilšanos kā tramplīnu, lai piekļūtu Dieva varenībai." Tulk. Terēze Tamoviča
Foto: graur codrin/Freedigitalphotos.net | 
