Klātesoši bija arī Bīskapu Sinodes par jauno evaņģelizāciju dalībnieki, tostarp Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankēvičs. Homīlijā pāvests norādīja, ka Bīskapu Sinode sakrīt ar Pasaules misiju dienu. „Svētdienai paredzētie Svēto Rakstu lasījumi izgaismo abus šos notikumus. Tie parāda kristieša uzdevumu, kas aicināts liecināt un sludināt Labo vēsti, sekojot Jēzus Kristus piemēram – teica Svētais tēvs. – Tas attiecas gan uz ad gentes misiju, gan jauno evaņģelizāciju zemēs ar senu kristīgo tradīciju. «Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un savu dzīvību atdotu daudzu atpestīšanai» (Mk 10,45). Šie Kristus vārdi bija septiņu svētīgo dzīves programma. Šodien Baznīca pasludina viņus par svētiem. Viņi ziedoja savu dzīvi, kalpojot Dievam un līdzcilvēkiem” – uzsvēra Svētais tēvs, norādot kanonizēto ticīgo ceļu uz svētumu. Jauno svēto vidū ir franču jezuīts Žaks Bertjē. Misionārs Madagaskarā cīnījās pret netaisnību un sniedza palīdzību nabagiem un slimniekiem. 1896. gadā mira mocekļa nāvē. „Lai viņš palīdz šodien vajātajiem kristiešiem būt stipriem ticībā” – homīlijā teica pāvests. 
Svēto sarakstā ierakstīts arī septiņpadsmitā gadsimta mocekļa Pedro Kalungsoda vārds. Viņš bija katehēts, kurš evaņģelizēja Filipīnu salās. Pedro Kalungsods bija vēl tikai trīspadsmitgadīgs pusaudzis. kad kopā ar Jezuītu misionāriem 1668. gadā sāka darboties vienā no katehētu grupām Filipīnās. Neskatoties uz grūtībām, evaņģelizācija noritēja sekmīgi. Taču negaidot iezemiešu vidū sāka izplatīties valodas par ūdeni, ar kuru tika kristīti tie, kas vēlējās kļūt par kristiešiem. Šie apmelojumi, ar kuriem tika apgalvots, ka ūdens esot indīgs, jaunajam katehētam Pedro Kalungsodam maksāja dzīvību. 1672. gada 2. aprīlī (Pedro tobrīd ir 17 gadi), jezuītu priesteris Djego Luiss de San Vitoress kristīja kādu bērnu un Pedro viņam palīdzēja. Pēc kristībām izrādījās, ka bērna tēvs nebija devis piekrišanu. Viņš bija tik saniknots, ka meta Pedro ar šķēpu, kas viņam trāpīja krūtīs. Tūlīt pēc tam viņš tika savainots arī galvā. Tā kā priesteris Djego bija aizliedzis saviem pavadoņiem lietot ieročus, tad misionāri bija neaizsargāti. Arī pats jezuīts mira no šķēpa. Abu mocekļu ķermeņi tika iemesti jūrā.
 1913. gadā mūžībā aizgāja žēlsirdības apustulis Džovanni Battista Piamarta. Brešas diecēzes priesteris nodibināja Katoļu apvienību un māsu kongregāciju, kas rūpējās par jauniešu audzināšanu. Garīgo spēku smēla Vissvētākā Sakramenta adorācijā un lūgšanās. Jauniešu audzināšanai veltītu misionāru māsu kongregāciju nodibināja arī Marija Karmena Saljēza Barangvera. Šī jaunā spāņu svētā mūžībā aizgāja 1911. gadā.
Savukārt Marianna Kope (attēlā pa kreisi) savu dzīvi pilnībā veltīja Dievam, aprūpējot lepras slimniekus Havaju salās. Vācijā dzimusī amerikāņu svētā ir katoļu medicīnas māsu paraugs. Kateri Tetakvita (attēlā pa labi) ir pirmā Kanādas iezemiete, kuru Baznīca oficiāli pasludina par svētu. Viņa dzīvoja XVII gadsimtā. Divdesmit gadu vecumā saņēma Kristības sakramentu. Ticība un kultūra bagātināja viņas garīgo dzīvi. „Lai Kateri piemērs palīdz mums tur, kur esam, un neatsakoties no tā, kas esam, dzīvot no mīlestības uz Dievu” – vēlēja Svētais tēvs.
Par darbu misijās sapņoja arī Anna Šāfere – franciskāņu terciāre no Vācijas. Saklausot sirdī aicinājumu uz konsekrēto dzīvi, viņa nolēma iestāties misionāru ordenī, bet, lai iegūtu klostera „pūru”, Annai nācās meklēt darbu. 1898. gada jūnijā, pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem, cīnoties ar neskaitāmām grūtībām, saprata, ka viņas aicinājums ir pacietīgi panest ciešanas. Īpašs pārbaudījuma brīdis bija 1901. gada 4. februāris. 19 gadus vecā Anna strādāja saimniecības mājā un, stāvot uz trepēm, centās salabot tvaiku nosūcēju, taču paslīdēja un iekrita uz plīts uzliktajā lielajā katlā, kur vārījās veļa. Intensīvā ārstēšana nespēja atgriezt staigāšanas spējas. Meitene līdz mūža galam bija piekalta slimības gultai. Sākumā viņa iekšēji pretojās šādam stāvoklim, jo bija nabadzīga un nevarēja cerēt uz labāku aprūpi. Taču drīz vien saprata, ka tieši tādā veidā viņa var kalpot Dievam. 1910. gada rudenī viņa savos „sapņos” ieraudzīja vispirms svēto Francisku, vēlāk Jēzu Kristu. Pēc šīm vizījām Anna saņēma stigmas – redzamas Kristus ciešanu zīmes. Taču par tām zināja tikai daži. Viņa daudz lūdzās un pieņēma cilvēkus, kuri lūdza padomus, kā arī rakstīja vēstules. „Slimības gulta viņai bija klostera celle, bet ilgās un smagās ciešanas – misionārais kalpojums – sprediķī teica pāvests. – Lūgšanas un Svētās komūnijas stiprināta, Anna kļuva par Dieva mīlestības atspulgu tiem, kuri lūdza viņai padomu.”
 Svētā Mise noslēdzās ar mariānisko lūgšanu „Kunga eņģelis.” Benedikts XVI apsveica kanonizācijas svinību dalībniekus, novēlot tos jauno svēto aizbildniecībai. Pāvests pieminēja Francijas dienvidos notikušos plūdus, kuros cietusi Lurdas svētnīca. Ūdens piepildīja arī slaveno Dievmātes parādīšanas grotu, kas atrodas Gaves upes krastā. Evakuētas vairāk nekā 500 personas.
Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecībai pāvests novēlēja visus misionārus, kuri pašaizliedzīgi strādā dažādās pasaules valstīs, kā arī jaunajai evaņģelizācijai veltīto Bīskapu Sinodes darbu. „Jaunie svētie ieved mūs Misiju nedēļā. Šajā laikā garīgi un materiāli atbalstīsim tos, kuri varonīgi sludina Kristu visos kontinentos” – aicināja Benedikts XVI. Radiovaticana.org | 
