Novembris, sevišķi tā pirmās dienas, ir laiks, kad Romas iedzīvotāji visintensīvāk apmeklē kapus. Lūgties par mirušajiem uz pazīstamo Campo Verano un citām kapsētām nāk arī tie, kuru tuvinieki atdusas tālu no šejienes. Staigājot pa kapiem, atrodamies garīgā vienotībā ar visiem aizgājējiem.
Pāvests atgādināja, ka Romā atrodas arī īpašās kapsētas – katakombas, kurās varam izjust dziļu saikni ar kristīgo senatni. Katakombās tā šķiet tik tuva! Kavējoties pārdomās par nāvi, pāvests teica, ka uz mūsdienu cilvēkiem tā attiecas gluži tāpat kā uz tiem, kas ir dzīvojuši pirms mums. Lai arī daudzas pagātnes lietas šodien var likties svešas, nāve ir palikusi nemainīga.
„Šīs realitātes priekšā visu laiku cilvēki ir meklējuši gaismas staru, kas liek cerēt, kas atkal runā par dzīvi. Šīs ilgas apliecinām arī apmeklējot kapus. Mēs, kristieši, uz nāvi varam atbildēt ar ticību Dievam, ar cerības skatienu, kas balstās uz Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Nāve tad paver durvis dzīvībai – mūžīgajai dzīvībai, kas nav vis bezgalīga šīs pasaules kopija, bet gan kaut kas pavisam jauns. Ticība mums atgādina, ka patiesā nemirstība, pēc kuras tiecamies, nav ideja, vai jēdziens, bet pilnīgas kopības attiecības ar dzīvo Dievu. Tā ir palikšana Viņa rokās, Viņa mīlestībā, un vienošanās Viņā kopā ar visiem brāļiem un māsām, ko Viņš ir radījis un atpestījis. Tātad, mūsu cerība atdusas Dieva mīlestībā, kas atspīd Kristus krustā un kas sirdī liek atskanēt Jēzus vārdiem „šodien tu būsi ar mani paradīzē” (Lk 23,43).”
Pāvests pieminēja visus mūžībā aizgājušos kardinālus, jo īpaši šī gada laikā mirušos. Kardinālu dvēseles pāvests novēlēja Jaunavas Marijas aizbildniecībai, lai Viņa tos ieved mūžīgajā Tēva valstībā un lai viņiem apkārt atrodas daudzie aizgājušie ticīgie, kuriem kardināli ir veltījuši savu dzīvi. Radiovaticana.org | 
