Par mums gādā mīlošs Dievs Abi teksti pēc būtības attiecas uz vienu lietu, tie stāsta par Dieva apredzību. Vai tiešām Dievs par mums smejas, sniedzot šādas pamācības? Lai varētu saprast Jēzus vārdu jēgu, pirmkārt, jāatceras, ka evaņģēliskā vēsts par Dievu vispirms ir vēsts par Dievu, kurš mīl cilvēku. Otrkārt, abas citētās pamācības Jēzus ir formulējis tēlainā valodā, kas norāda uz kādu citu realitāti, kurā tēls ir tikai starpnieks. Patiesība par Dieva apredzību patiesi ir pārsteidzoša. Par pasaules gaitām un katru no mums gādā Dievs, kurš ir mīlošs Tēvs. Nevajag baidīties, bet gan ar paļāvību raudzīties nezināmajā nākotnē pat tad, ja tā krāsojas tumšās krāsās, jo visi mūsu mati ir saskaitīti un esam svarīgāki nekā debesu putni un lauku lilijas. Tomēr tajā pašā laikā ieticēšana mīlošajam Tēvam neko nemaina mūsu situācijā, jo mēs joprojām esam pakļauti nelaimēm, netaisnībai un negaidītām ciešanām. Dieva palīdzība neaizvieto cilvēka darbu, kā arī to nepapildina. Kad lūdzam Dieva palīdzību, tad lūdzam, lai Viņš mūsu darbu un visu mūsu eksistenci ievietotu tādā realitātē, kurā visas cilvēciskās lietas iegūst savu visdziļāko jēgu un spēku. Kaut gan es pats pilnveidojos, es pārvaru grūtības, pārdzīvoju nelaimes u. tml. – tomēr Dievs dod, ka visas šīs konkrētās situācijas nav pāri maniem spēkiem, bet es pār tām varu valdīt un tieši caur tām tuvojos mūžīgajai dzīvei. Savā apredzībā par mums gādā tas pats Dievs, kurš mūs ir radījis. Tātad mums jāatmet doma, ka Dievs vēlētos mūs vadīt tādā veidā, ka mūsu atbildība un brīvība kļūtu tikai par kaut ko šķietamu. Taču Dievs mūs ir radījis kā prātīgas būtnes, kas spēj uzņemties atbildību par sevi un par visu, kas mums uzticēts. Viņš nebūtu mūsu radītājs, ja ar savu apredzību nevēlētos mums palīdzēt tā, lai mūsu nostāja un rīcība būtu arvien prātīgāka, brīvāka un atbildīgāka. Taču pat cilvēks cilvēkam var palīdzēt prātīgāk un atbildīgāk rūpēties par savu dzīvi. Bet Dievs vēl jo vairāk! Viņš ne tikai var un grib mums palīdzēt, bet var dāvāt spēju pat bezjēdzīgas un neprātīgas situācijas dzīvē pieņemt jēgpilni un prātīgi. Dieva apredzība ciešanās Cilvēkam nav viegli un ne uzreiz viņš atklās to, ka apredzības paradokss liecina par noslēpumu, kas – ja reiz sāksim to pamanīt – vienlaicīgi kļūs arvien vairāk saprotams un tajā pašā laikā arī neizdibināms. Nav jābrīnās, ka dažās situācijās cilvēki ir gatavi zaimot Dievu, jo personīgi neizdzīvo patiesību par apredzību kā noslēpumainu gaismu, kas pieejama tikai padziļinot garīgo izpratni. Tādos gadījumos tiek uzdoti jautājumi: kur ir mīlošais Dievs, ja Viņš mūs nesargā no netaisnības; kas man no tā, ka visi mani mati ir saskaitīti, bet es tomēr ciešu? Vai šiem jautājumiem ir atbildes? Protams, bet vispirms šādas situācijas ir jāizdzīvo un tikai tad tās var formulēt. Ir jāietic Kristum, ka mīlošais Tēvs patiesi ir nomodā par katru mūsu soli. Tad cilvēks taustāmi pārliecināsies, ka tas tieši tā ir, bet katra diena viņam nesīs arvien jaunus Dieva apredzības pierādījumus. Tad pārliecība par Dieva žēlsirdīgajām rūpēm neizgaisīs pat nelaimes brīžos. Protams, reizēm šī pārliecība saļodzīsies, reizēm pakļausies attīrīšanai, bet kopumā tādos brīžos cilvēks vēl skaidrāk pamanīs Tēva klātbūtni. Tas nenovērsīs ciešanas, tās joprojām būs sāpīgi reālas, bet cilvēkā būs pārliecība – ja Dievs ciešanas pieļauj, tad tām noteikti ir kāda jēga. Skeptiķis var teikt, ka tā ir ticības pārvēršana par narkotikām un reizēm tas tā arī varētu būt. Bet var notikt arī tā, ka nelaimes piemeklētā cilvēka ticība Tēva klātbūtnei paātrina garīgo izaugsmi, dod spēku pašuzupurēties. Dievs mums ir tuvāk nekā mēs paši sev Kristus vārdi par matiem, kas saskaitīti uz mūsu galvas, nav jāsaprot tikai pārnestā nozīmē, bet ir jāatceras, ka Dievs daudz vairāk vēlas darboties cilvēka iekšienē, pārveidojot viņa dvēseli, nekā iejaucoties ārēji. Tātad vārdi: „Neviens mats nenokritīs zemē bez Tēva gribas” nav saistīti ar lēto un nepatieso apsolījumu it kā Dievs būtu apņēmies mūs sargāt no ciešanām. Gluži pretēji, vārdi par tik neparastu Dieva gādību izskan pravietojumā par to, ka Kristum ticīgie cietīs īpašā veidā. (Mt 10,24–31) Tomēr: „Nebaidieties no tiem, kuri var nonāvēt miesu, bet dvēseli nevar nonāvēt.” Kristus apliecina, ka Dievs ir nomodā par katru matu uz mūsu galvas tādēļ, ka grib mūs iemācīt pārmērīgi neuztraukties par vajāšanām un ciešanām. Neskatoties uz ļauno gribu, kas izraisa vajāšanas un ciešanu traģismu, tie nav piedzīvojumi, kam būtu jākaitē cilvēkam. Jo tumsības, sāpju un ļaunas gribas uzslāņojumi, ko cilvēka dzīvē ienesa grēks, nespēj iznīcināt Tēva klātbūtni. Reizēm netaisnīgi tiek zaudēti ne tikai mati, bet arī galvas, tomēr Kristus saka: „Nebaidieties!” Mākoņi spēj aizsegt sauli, bet nespēj to nodzēst. Reiz nāks diena bez mākoņiem (Pastarā diena), bet jau tagad, neskatoties uz mākoņiem, kas ir virs mūsu galvām, mums netrūkst gaismas, kas caurstaro pat visdraudīgāko tumsu. Pēc tā paša principa jāsaprot vārdi: „Neraizējieties par to, ko ēdīsiet, dzersiet vai apģērbsiet.” Šī mācība jāsaprot burtiski, bet nedrīkst naivi vainot Dievu par to, ka Viņš mūs ir darījis atbildīgus par mūsu dzīves gaitu. Viņš ir pirmais, kas mūs ciena kā saprātīgas un brīvas būtnes, jo mūs tādus ir radījis. Tātad, aicinājums uz pilnīgu paļāvību Dieva apredzībai – neraizēšanos – nenozīmē un arī nevar nozīmēt, ka Dievs mūsu vietā veiks mūsu pienākumus. Šeit runa ir par kaut ko dziļāku. Tā kā Dievs patiešām ir pasaules Karalis un vēstures galīgais Mērķis, tad arī situācijās, kas ir sarežģītas un traģiskas, jāuzticas Dievam un par katru cenu jācenšas saglabāt šo uzticību absolūtajam: „Meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnīgumu.” Par to, ka Dievs patiešām mums ir tuvāks nekā mēs paši sev, vislabāk liecina fakts, ka grūto izvēļu pareizība bieži apstiprinās jau šeit uz zemes un uz to nav jāgaida līdz mūžīgajai dzīvei. Laikraksts "Nāc" | 
