Ticības pamats ir dzīve Dievā. Senatnē būt atraitnei nozīmēja būt atkarīgai no citu cilvēku palīdzības. Tāpēc Bībelē atraitnes un bāreņi ir tie par kuriem Dievs rūpējas visvairāk. Kungs ir viņu līgavainis un audzinātājs. Tomēr Svētie Raksti uzsver, ka ar atraitnes stāvokli vien nepietiek. Dievs gaida no katra cilvēka ticību, kas izpaužas darbīgā mīlestībā. Neviens nav tik nabadzīgs, lai nespētu ziedot kaut ko Dievam un savam tuvākajam – teica pāvests. Gan atraitnes no Sareptas, kura atdeva pravietim Elijam pēdējo maizes kumosu, gan Evaņģēlijā pieminētās atraitnes, kura upurēja no savas nabadzības visu, kas tai bija, ticība izpaudās caur mīlestības darbiem. Šādā veidā viņas liecina par ticības un mīlestības ciešo vienotību. Neviens žēlsirdības un mīlestības darbs nav neauglīgs – citējot svētā Leona Lielā vārdus, teica pāvests. Radiovaticana.org | 
