Saruna ar priesteri Arturu Modzelevski OP, Mārtiņmājas idejas autoru un vienu no dibinātājiem. - Ar kādu domu Mārtiņmāja tika veidota? Sākumā mums nebija skaidra koncepcija, bet tikai vispārēja nostādne, kas bija saistīta ar naudu, kuru saņēmām šīs mājas izveidei. Līdzekļus drīkstējām izlietot ģimeņu un bērnu labā, un tas norādīja mūsu darbības virzienu, kura pamatā bija jābūt sirsnībai un viesmīlībai. Tajā pašā laikā bijām atvērti un skatījāmies – par ko šī māja varētu veidoties nākotnē. - Kā svētais Mārtiņš de Porres kļuva par šīs palīdzības mājas aizbildni? Tikai nesen, kad Tallinas draudzē stāstīju par Mārtiņmāju, sapratu, kā svēto Mārtiņu de Porres izvēlējāmies par mājas aizbildni. Es zināju, ka viņš bija nodarbojies ar labdarību, bija sirsnīgs un palīdzēja nabagiem, viņš arī veidoja patversmes nabagiem. Vārdu salikums ”Mārtiņmāja” latviski labi skanēja, un arī vīrietis, kurš izpildīja savas sievas testamentu, mums palīdzot finansiāli, bija Mārtiņš. Par nosaukumu daudz nedomājām, bet pēc tam savā īpašumā ieguvām gleznu, ko uzgleznoja kāds cilvēks, kurš zināja kaut ko par Mārtiņmāju. Tas bija pārsteigums, jo nebijām šādu gleznu pasūtījuši. Skatoties gleznā, kļuva skaidrs, ka Mārtiņš jau darbojās kā mājas aizbildnis, jo viņš pats par sevi šādā veidā deva ziņu. Sv. Mārtiņš mums it kā vēlējās teikt: „Jūs varat domāt, ka nejauši mani izvēlējāties par mājas aizbildni, bet tā nebija. Caur šiem notikumiem es jums atgādinu, ka tā tam vajadzēja būt.” Tādēļ varu teikt, ka sākumā mums vēl nebija skaidra Mārtiņmājas koncepcija, bet sv. Mārtiņš mums norādīja ceļu, kurā jādodas, esot šīs mājas garīgais saimnieks. - Ir pagājuši 15 gadi, kopš mājas atvēršanas, kā svētais Mārtiņš de Porres jūs ir vadījis? Sākumā šajā mājā vairāk pulcējās ielas bērni un mēs, pieaugušie, tur bijām, lai ar viņiem būtu kopā. Šobrīd mājas darbībai ir cits profils, nekā tas bija iesākumā, bet mēs to apzināti mainījām. Pienāca laiks, kad bērni, kuri sāka apmeklēt Mārtiņmāju, izauga par pusaudžiem un jauniešiem, nāca arī jauni bērni, tādēļ vajadzēja rēķināties, ka būs divas grupas – lielie un mazie. Katrai vecuma grupai tad būtu jādomā atšķirīgas nodarbošanās, bet mēs šo māju negribējām veidot kā skolu. Gribējām veidot ko tādu, kas būtu pastāvīgs, neatgrūžot bērnus, kuri nāca uz Mārtiņmāju. Aicinājām viņus piedalīties mūsu darbībā, jo arī viņi nedaudz bija kā saimnieki. Tad pienāca brīdis, kad Mārtiņmāja valsts priekšā tika reģistrēta kā biedrība. Sākās darbs ar ģimenēm un tā mums bija jauna pieredze. Daudz vajadzēja mācīties, jo nāca ļoti dažādi cilvēki un mēs ne vienmēr zinājām labāko veidu, kā viņiem palīdzēt. - Kas bija tas, ko mācījāties, sapratāt? Daži notikumi mums mācīja, ka pašiem jābūt organizētiem un piesardzīgiem attiecībā uz informācijas sniegšanu par Mārtiņmāju. Gribējām veidot ģimeni, bet atklājās, ka vairāk ir vajadzīga institūcija. - Ko tavā dzīvē ir devis tas, ka biji iesaistījies Mārtiņmājas veidošanā un darbībā? Tas nebija tikai gadījums manā dzīvē, bet šī pieredze intensīvi turpinājās vairākus gadus. Varu teikt, ka tas ir viens manas dzīves posms. Tagad no perspektīvas es redzu, ka liela nozīme Mārtiņmājas darbībā bija lūgšanai. Sākumā mēs nezinājām, kā labāk – aicināt Mārtiņmājas bērnus uz lūgšanu vai nē, jo baidījāmies, ka viņi aicinājumu lūgties varētu uzņemt kā noteikumu. Tomēr šaurā lokā tas izdevās, un mēs reizi nedēļā tikāmies uz kopīgu lūgšanu. Man liekas, ka tas bija ļoti labi. - Tu šīm lūgšanām redzēji augļus? Es zināju, ka dažiem bērniem sākumā tas varēja likties aizdomīgi un viņi varēja justies neērti, jo neprata to darīt, tomēr negribēja mūs aizvainot, atsakoties. Bet es redzēju, ka lūdzoties viņi arī bija saņēmēji un lūgšana vairs netika izpildīta citu, bet sevis dēļ. Tagad, satiekot šos bērnus jau izaugušus, es redzu, ka viņiem ir pozitīva attieksme pret Baznīcu un lūgšanu, tas nav nekas svešs, ko kāds gribētu viņiem uzspiest. Domāju, ka tas viņu dzīvē nesīs augļus. - Kā tu tagad skaties uz savu Mārtiņmājas pieredzi no Igaunijas perspektīvas? Es redzu skaidrāk, ka cilvēki Latvijā un vēl vairāk Igaunijā neuzticas tikai gudrai runāšanai, bet vārdiem ir jābūt saistītiem ar konkrētu dzīves liecību. Ja vārdi ir kopā ar darbiem, tad ir lielāka cerība, ka vēsts tiks pieņemta. Tagad, dzīvojot Igaunijā, man neizdodas te uzsākt līdzīgu darbu, jo mūsu atrašanās vieta ir pilsētas centrā un te vairāk ierodas intelektuāli cilvēki. Igauņiem nav raksturīga tāda atklātība un uzticība, kādu es piedzīvoju Latvijā, līdz ar to viņiem ir grūtāk palīdzēt, bet man tā pietrūkst. Tomēr esam nolēmuši, ka dosimies uz Liepāju, lai iepazītos ar Mārtiņmājas darbību.
Saruna ar Maritu, Kristīni un Anželu - māmiņām, kuras apmeklē Mārtiņmāju.
Marita – sešu bērnu māmiņa - Kā jūs atradāt ceļu uz Mārtiņmāju? Reiz tiku uzaicināta piedalīties daudzbērnu ģimeņu sarīkojumā, kas notika Mārtiņmājā, tā arī bija mana pirmā tikšanās ar šo vietu un cilvēkiem, kas te strādā. Tad man dzīvē pienāca grūts brīdis un es izmisusi domāju – kur meklēt palīdzību? Bija ziema, auksts, bērniem bija vajadzīgs ēdiens. Varu teikt, ka biju cietusi līdz pēdējam, bet ilgāk vairs nevarēja, tādēļ zvanīju Ivetai, un viņa mani aicināja atnākt. Man pat bija grūti noticēt, ka tā var būt. - Vai saņēmāt cerēto palīdzību? Jā, protams. Jāsaka, ka es pirmo reizi dzīvē piedzīvoju to, ka man palīdz tikai tāpēc, ka esmu cilvēks. - Vai pieļaujat domu, ka visā notikušajā darbojas Dievs? Protams, es redzu, kā tas notiek caur reālām dzīves situācijām, bet par to skaļi nerunāju. - Kas ir tas, ko jūs gribat dot saviem bērniem? Galvenais, lai viņi pret visiem cilvēkiem izturas labi un dod no sevis nežēlojot visu to labāko. Ne jau nauda ir galvenā, reizēm pietiek ar sarunu. - Kāpēc Liepājā, jūsuprāt, šāda palīdzības māja ir vajadzīga? Manuprāt, šī māja cilvēkiem, kas te meklē palīdzību, parāda to, ka pat tad, ja sajūties pavisam niecīgs, tu esi vērtīgs. Man ir iznācis satikt ļoti dažādus cilvēkus, kuri ierodas Mārtiņmājā, neviens no viņiem netiek šķirots. Katram tiek meklēta tā pieeja un palīdzība, kas konkrēti ir nepieciešama. - Vai dzīve šķiet citādāka pēc Mārtiņmājas apmeklējuma? Ir jau neērti būt tikai ņēmējam, jo nespēju neko dot pretī. - Kas dod spēku izturēt, nesalūzt zem lielās rūpju nastas? Man prieku dod bērni, bet kad galīgi jau zūd spēki, lūdzu Dievu. Mācos arī pateikties par visu to bagātību, ko no Viņa esmu saņēmusi, par saviem bērniem. Cenšos neatdarīt ar ļaunu, ja kāds pret mani tā izturas. Ļoti svarīgi ir arī tas, ka zinu – Mārtiņmājā ir cilvēki, kuriem varu uzticēties. Kristīne – piecu bērnu māmiņa - Vai Mārtiņmājā jūs varat saņemt gan materiālu, gan garīgu palīdzību? Jā. Es nāku tajās dienās, kad šeit vāra zupu, lai to pēc tam nogādātu savai lielajai ģimenei. Ļoti svarīga bija palīdzība brīdī, kad man izbeidzās piens, barojot mazuli, tad varēju saņemt bērnu maisījumus, kas bija īsts glābiņš. Reizēm, kad man vajadzīgs atbalsts vai padoms, parunāju ar Ivetu. Tas var būt tikai viens labs vārds vai arī iespēja savu sāpi izrunāt, kas jau dod spēku turpināt ceļu. - Vai, uzlūkojot savu dzīvi, jūs savā sirdī jūtat pateicību Dievam? Jā, es pateicos, ka ir tādi cilvēki, kuri paši reiz piedzīvojuši nelaimi, no tās ir izkļuvuši un tagad ir gatavi palīdzēt arī citiem. Man šķiet, ka tikai tie, kas grūtības ir izjutuši uz savas ādas, spēj atvērties patiesai palīdzībai citiem. - Kā jūs saviem bērniem mācāt dalīties? To es viņiem mācu kopš dzimšanas. Tad, ja pacienā otru, mācu neskopoties, bet dot lielāko daļu. Tā jau tagad ir viņu pašu pieredze, ka tad, ja dosi vairāk, arī pats saņemsi. Esmu novērojusi, ka tad, kad atdodu otram pēdējo, kas man ir, Dievs man dod nepieciešamo, bet, ja kaut kā trūkst, tad varu bez tā arī iztikt. Arī bērniem mācu, ka Dievs katram dāvā, atbilstoši vajadzībām. - Kas palīdz ikdienā, audzinot tik kuplu bērnu pulku? Varu teikt, ka bērni paši. Reizēm vakarā nolūztu bez spēka, bet no rīta jau jāceļas un jāved bērni uz bērnudārzu, viņu enerģija mani aizrauj līdzi. Dievs mūs nešķiro un visus mīl vienādi, tāpat es mīlu arī visus savus bērnus. Man viņi nav kā slogs. Protams, reizēm iznāk rāties, bet arī tad es viņus nepārstāju mīlēt. - Vai, piedzīvojot spēku izsīkumu, saņemat palīdzību no Dieva? Man ļoti bieži ir tā, ka pašai trūkst savu spēku un vienīgais, ko spēju, ir lūgt Dievu. Esmu novērojusi, ka neskatoties uz to, cik grūtā situācijā esmu nonākusi, es vienmēr, kad vēršos pie Dieva, saņemu palīdzību. Reizēm pat ir tā, ka šķiet – sliktāk jau vairs nevar būt, tad mierīgi apsēžos un parunāju ar Dievu... Mūsu dzīvē nekas nenotiek tāpat. Pat tad, kad ir grūti, es nesaku, ka Dievs ir vainīgs, es zinu, ka Viņš mani neatstās un viss būs labi. Ja reiz Viņš man tik daudz bērnus ir devis, Viņš arī palīdzēs viņus visus uzaudzināt. Piemēram, pirms samainījām divistabu dzīvokli pret trīsistabu dzīvokli, mums izbeidzās gāze, saplīsa ūdens sildītājs, un bija jāiegulda lieli materiāli līdzekļi, lai to salabotu. Par jauno dzīvokli bija jāpiemaksā nauda, bet tā tika iztērēta, un es domāju, ka no lēmuma mainīt dzīvokļus jāatsakās. Pēc divām dienām man zvanīja jaunā dzīvokļa īpašnieki, kuri bija ar mieru mainīties, ja mēs vajadzīgo naudas summu maksāsim pamazām. Šī dzīvokļa īpašnieki varēja nemainīt dzīvokli ar tādiem nosacījumiem, bet viņi paši devās uz pilsētas domi, visu uzzināja un vienā brīdī viss kļuva iespējams. Bez cerības un ticības dzīve ir neiespējama. Es uz visu skatos optimistiski. Protams, ne vienmēr viss notiek uzreiz. Agrāk man gribējās, lai man visu iedod uzreiz, bet tagad esmu iemācījusies pacietību un to, ka viss tiek dots īstajā brīdī. Anžela – šobrīd Mārtiņmājā palīdz ar pusdienu gatavošanu - Kā jūs atradāt Mārtiņmāju? Es uz šejieni atnācu pirms četriem gadiem kā māmiņa ar mazu bērniņu, un mani te uzņēma. Dzīvē nokļuvu grūtā situācijā un sociālās palīdzības dienestā uzzināju par šo māju. Atnācu, iepazinos un šeit nodzīvoju gadu, man ļoti palīdzēja, tad saņēmu sociālo dzīvokli. - Kā sākāt pati palīdzēt Martiņmājā? Es pati atnācu piedāvāt savu palīdzību, jo te jau vienmēr ir ko darīt. Esmu daudz palīdzības saņēmusi no Mārtiņmājas, tagad gribas kaut ko dot no sevis. Ja pret mani izturas ar labu, gribu ar to arī atlīdzināt. - Kā notiek zupas vārīšana? Kopā ar savu meitiņu Mārtiņmājā ierodos pusastoņos un sāku vārīt zupu, tad pēc stundas vedu viņu uz skolu. Kad atgriežos, turpinu vārīt. 65 litru katls ir pilns un visa zupa tiek sadalīta ģimenēm, kuras pēc tās nāk pakaļ, pāri nekas nepaliek. - Vai dodot jūs arī saņemat? Jā, es saņemu bērnu un viņu māmiņu smaidus, kas man ir liels dārgums. Viss labais nāk no Dieva un, darot labu citiem, tas vairojas. Dievs ir tas, kurš mums dod spēku un iespējas vairot labo. - Kāds būtu jūsu vēlējums Mārtiņmājai? Kaut pienāktu brīdis, kad nebūtu neviena, kam būtu nepieciešama mūsu vārītā zupa, jo tas nozīmētu, ka nav neviena trūkumcietēja! Tad mēs šurp varētu nākt, lai vienkārši satiktos un dalītos tajā, kas notiek mūsu dzīvē. Intervēja Ieva Liede
Laikraksts "Nāc" | 
