Apliecināt un sludināt ticību Eiropā, atšķirībā no ASV, ticība ir tikusi izstumta no sabiedriskās dzīves, tādējādi iespaidojot arī daudzus kristiešus, kuri ticības dzīvi ieslēdz šauri personiskajā sfērā, to neapliecinot publiski. Pāvests Benedikts XVI apgalvo: „Kristietis nevar domāt, ka ticība ir privāts fakts. (..) Ticība, tieši tāpēc, ka tā ir brīva izvēle, prasa arī sociālu atbildību par to, ka mēs ticam. Baznīca Vasarsvētkos skaidri parāda, ka ticības un drosmes dimensijas pasludināšanā ir sabiedriskas. Tā ir Svētā Gara dāvana, kas dod spēku šai misijai un stiprina mūsu liecību, to padarot patiesu un drosmīgu.” Mēs nevaram nesludināt Evaņģēliju, kā mums to prasa Kristus. Viņa mīlestība mūs mudina: „Jēzus Kristus ar Viņa mīlestību pievelk pie sevis visas paaudzes: visos laikos Viņš sasauc Baznīcu, tai uzticot Evaņģēlija pasludināšanu, ar katru reizi kā jaunu uzdevumu.” Tādēļ arī šodien ir nepieciešams, ka Baznīca ar lielāku pārliecību iesaistās jaunajā evaņģelizācijā, lai no jauna atklātu ticības prieku un entuziasmu ticības pasludināšanā. Ar prātu saprast ticības būtību Dievs cilvēku ir apdāvinājis ar sirdi un prātu. Ticība nenozīmē aklu paļaušanos, jo tā ir pamatota. Ticības patiesības ir pamatotas un ticamas. Pāvests Benedikts XVI uzsver: „Ticības pamatu pazīšana ir būtiska, lai personīgi piekristu un pilnīgi pieņemtu arī ar prātu un gribu to, ko māca Baznīca.” Prāta pieeja ir vēl jo vairāk nepieciešama, jo mūsu laikmeta cilvēki apgaismības gadsimta iespaidā visu vēlas saprast: „Ticībai, vairāk nekā pagātnē, tiek uzstādīti svarīgi jautājumi, kuri rodas saistībā ar izmaiņām mentalitātē, īpaši šodien, kad racionālā pārliecība tiek reducēta uz zinātniskiem un tehnoloģiskiem sasniegumiem. Neskatoties uz to, Baznīca nekad nav baidījusies parādīt, ka starp ticību un autentisku zinātni nevar būt nekādu konfliktu, tāpēc ka tās abas, pat ja pa dažādiem ceļiem – tiecas uz patiesību.” Mēs tāpat varam palīdzēt daudziem mūsdienu cilvēkiem, kas meklē patiesību, sagatavot ceļu uz ticību: „Nevaram aizmirst, ka mūsu kulturālajā kontekstā daudzas personas, pat nezinot, kas ir ticības dāvana, patiesi meklē visdziļāko jēgu un patiesību savai eksistencei un pasaulei. Šie meklējumi ir autentisks ticības ievads tādēļ, ka tas ir ceļš, kas ved uz Dieva noslēpumu.” Katoliskās Baznīcas Katehisma loma Ir svarīgi iepazīt ticības būtību un vislabākais veids, protams, ir lasīt Svētos Rakstus, taču ar to vien nepietiek. Reizēm ir grūti izprast Svēto Rakstu būtību un te mums var palīdzēt Baznīca, kura jau gadsimtu gaitā ir centusies tos interpretēt Svētā Gara gaismā. Tāpēc pāvests Benedikts XVI iesaka: „Šajā gadā Katoliskās Baznīcas Katehisms var būt par patiesu atbalstu mūsu ticībai, galvenokārt tiem, kuriem ir svarīga kristiešu formācija mūsu kulturālajā kontekstā.” Viņš uzsver: „Katoliskās Baznīcas Katehisms savā struktūrā atklāj ticības attīstību, kā arī ikdienas dzīves svarīgākos jautājumus. Lapaspuse pēc lapaspuses pauž to, ka tā nav tikai teorija, bet patiesa tikšanās ar Personu, kas dzīvo Baznīcā. Pēc ticības apliecības seko sakramentālās dzīves izskaidrojums, kurā Kristus ir klātesošs, darbojas un turpina stiprināt Baznīcu. Bez liturģijas un sakramentiem ticības apliecība būtu bezspēcīga, tādēļ ka pietrūktu žēlastības, kas atbalsta kristiešu liecību. Tādā pašā veidā Katehisma mācība par morālo dzīvi iegūst savu nozīmi, ja tā tiek uzlūkota saistībā ar ticību, liturģiju un lūgšanu.” Pastāvīga atgriešanās Ticības gads no mums katra prasa iedziļināšanos sevī, pārdomājot savu personīgo svētumu un grēcīgumu: „Ļoti svarīgi šī gada gaitā ir pārdomāt mūsu ticības vēsturi, kurā savijies gan svētums, gan grēks. Kamēr pirmais liecina par lielo atbalstu, ko vīrieši un sievietes ir snieguši ar savas dzīves liecībām, veicinot kopienas augšanu un attīstību, otrajam katrā no mums vajadzētu izraisīt patiesu un pastāvīgu atgriešanās darbu, lai izjustu Tēva žēlsirdību, kurš mums visiem nāk pretī.” Skatoties uz svētajiem, kuri arī Latvijā ir bijuši ticības piemēri (kā godināmais bīskaps Sloskāns), vai arī mocekļiem, kas Latvijas vēstures traģiskākajās stundās ir izlējuši asinis, paliekot uzticīgi Kristum (kā priesteris Litaunieks), mēs labāk sapratīsim, kādā virzienā ir jāiet, lai mēs paši pieaugtu uzticībā Kristum un atjaunotu mūsu dzīvi, mūsu ģimeni un mūsu sabiedrību. Pāvests izceļ arī Jaunavas Marijas uzticību, apustuļu, mācekļu un mocekļu ticību, konsekrēto dzīvesveida ticības liecību, kā arī ģimeņu ticības liecību sabiedrībā. Skatīties uz Kristu Tikai Kristū mēs varam atrast spēku, lai paliktu Viņam uzticīgi līdz galam. Bez tā mūsu dzīvē nekas nav iespējams. Mēs vienmēr varam atgriezties, ja skatāmies uz Kristu un ja lūgšanā meklējam vienotību ar Viņu. To mūs aicina darīt arī pāvests: „Šīs zemes dzīves laikā nenovērsīsim acis no Jēzus Kristus, kurš ir ticības avots un durvis uz piepildījumu (Ebr 12,2): Viņā var tikt remdētas cilvēka sirds ciešanas un piepildītas vēlmes. Mīlestības prieks, atbilde uz sāpju un ciešanu drāmu, spēks piedot saņemto netaisnību un dzīves uzvara nāves tukšuma priekšā – viss atrod piepildījumu Iemiesošanās noslēpumā, Viņa kļūšanā par cilvēku, Viņa dalībā mūsu cilvēciskajā vājumā, lai to pārveidotu par spēku ar savu augšāmcelšanos. Viņā, kurš ir miris un augšāmcēlies, lai mūs izglābtu, var tikt saprasti visi tie ticības piemēri, kas ir iezīmējuši mūsu pestīšanas vēstures divtūkstoš gadus.” Mīlestības liecība Nav labāka veida, kā liecināt par ticību un to padarīt ticamu, kā to veikt caur patiesas mīlestības liecību. Pirmie kristieši pārliecināja sabiedrību ar saviem mīlestības darbiem. Svētīgā Māte Terēze no Kalkutas ir viens no mūsdienu piemēriem, kas liecina par Kristus mīlestību, tāpēc pāvests Benedikts XVI raksta: „Ticība bez mīlestības nenes augļus, un mīlestība bez ticības būtu jūtas nemitīgu šaubu iespaidā. Ticība un mīlestība pieprasa viena otru, tā kā viena ļauj otrai piepildīt savu misiju. Patiesi, daudzi kristieši atdod savas dzīves ar mīlestību tiem, kas ir vientuļi, atstumti vai izslēgti un kuriem, pirmkārt, ir vajadzīgs atbalsts tāpēc, ka tieši viņos atspoguļojas Kristus attēls. Pateicoties ticībai, tajos, kuriem ir vajadzīga mūsu palīdzība, mēs varam atpazīt augšāmcēlušos Kungu. „Visu to, ko esat darījuši vienam no maniem mazākajiem brāļiem, to esat darījuši man” (Mt 25,40): šie Viņa vārdi ir brīdinājums neaizmirst un pastāvīgs aicinājums vienmēr no jauna dod to mīlestību, ar kuru Viņš pats rūpējas par mums. Tā ir ticība, kas palīdz atpazīt Kristu un Viņa paša mīlestību, kas steidzina Viņam palīdzēt ikreiz, kad Viņš ir mūsu tuvākais mūsu dzīves ceļā.” Prieks un krusts Ticēt ir skaisti, un ticība atnes prieku un pārveido dzīvi, bet kristietis nevar izbēgt no krusta, kā to arī pasvītro pāvests, norādot, ka esot vienoti ar Kristu, kas ir uzvarējis nāvi, mums pietiek spēka arī nest Viņa krustu: „Kristiešu dzīve pazīst gan prieku, gan ciešanas. Cik daudz svēto ir piedzīvojuši vientulību! Cik daudz ticīgo, arī mūsdienās, izjūt Dieva klusēšanu, lai arī tik ļoti vēlētos dzirdēt viņa mierinošo balsi! Dzīves pārbaudījumi palīdz izprast Krusta noslēpumu un piedalīties Kristus ciešanās (sal. Kol 1,24), tā ir arī ieskaņa tam priekam un cerībai, uz kuru ticība mūs ved: „Kad esmu nespējīgs, esmu spēcīgs.” (2Kor 12,10) Mēs ar pārliecību ticam, ka Jēzus Kristus ir uzvarējis ļaunumu un nāvi. Ar tādu pārliecību mēs paļaujamies uz Viņu: Viņš, kas ir mūsu vidū, uzvar ļaunā varu (Lk 11,20), un Baznīca, Viņa žēlsirdības redzamā kopiena, paliek Viņā kā zīme par galīgo izlīgšanu ar Tēvu.” Laikraksts "Nāc" |
