Tā bija viena no Ticības gada iniciatīvām, ko rīkoja Pontifikālā Jaunās evaņģelizācijas veicināšanas padome. Katoļticīgie no visas pasaules ieradās Romā, lai kopā lūgtos par slimajiem, vecajiem ļaudīm, mirstošajiem un vēl nedzimušajiem bērniem. Viņu mērķis bija iedrošināt visu to labās gribas cilvēku pūliņus, kuri nesavtīgi kalpo cietējiem. Pasākuma moto: „Ticot, mums ir dzīvība”. Aizvadīto dienu centrālais notikums bija Euharistijas svinības, ko svētdienas rītā Svētā Pētera laukumā vadīja pāvests. Viņš uzsvēra, ka kristietis ir garīgs cilvēks. Taču tas nenozīmē, ka viņš ir „atrauts no zemes” un „dzīvo mākoņos”. Savā homīlijā Francisks pievērsās trīs punktiem. Pirmkārt, viņš atgādināja, ka Dievs ir Dzīvība. Otrkārt, mēs saņemam dzīvību no Kristus, un Svētais Gars mūsos to uztur. Treškārt, Dieva ceļi ved mūs uz dzīvību, bet dzīšanās pēc elkiem, ved uz nāvi.
Svētie Raksti mums atklāj, ka Dievs ir Dzīvība. Viņš dod dzīvību un rāda ceļu, kas ved mūs uz dzīvības pārpilnību. Tad, kad cilvēks grib sevi pierādīt, noslēdzoties savā egoismā un ieņemot Dieva vietu, viņš kļūst par nāves sējēju – sacīja pāvests, skaidrojot pirmo punktu. To labi parāda parastā liturģiskā laika 11. svētdienai veltītais Pirmais lasījums par karali Dāvidu, kurš pārkāpa laulību un izdarīja slepkavību (sal. 2 Sam 12, 9). Egoisms ieved melos. Ļauna darītājs mēģina maldināt sevi un citus cilvēkus. Taču Dievu nav iespējams maldināt. Kad Dāvids apzinās savu grēku un lūdz piedošanu, Dievs viņam piedod un apsola, ka viņš nemirs. Kādu Dievu mēs iztēlojamies? – jautāja Francisks. Vai mēs raugāmies uz Viņu kā bargu tiesnesi, vai kā žēlsirdīgo Tēvu, kurš grib, lai mēs dzīvotu?
Svētdienai veltītais evaņģēlija fragments runāja par kādu grēcinieci, kura Jēzus kājas slacināja ar savām asarām, žāvēja ar matiem, skūpstīja un svaidīja ar eļļu. Skaidrojot otro punktu, pāvests atgādināja, ka Jēzus ienes dzīvību tur, kur valda nāve, grēks, egoisms un noslēgšanās sevī. Jēzus pieņem, mīl, mierina, iedrošina, piedod un palīdz visu sākt no jauna. Tai pat laikā Svētais Gars uztur mūsos jauno dievišķo dzīvi. Vai mēs esam Viņam atvērti? – jautāja Francisks. Turpinot pāvests skaidroja: „Kristietis ir garīgs cilvēks. Taču tas nenozīmē, ka viņš dzīvo ‘mākoņos’, ārpus realitātes. Nē! Kristietis ir cilvēks, kurš savā ikdienas dzīvē, domā un rīkojas saskaņā ar Dievu. Tas ir cilvēks, kurš ļauj, lai viņa dzīvi vadītu un atbalstītu Svētais Gars, lai tādējādi tā būtu patiesi piepildīta. Tas nozīmē, ka viņš rīkojas reālistiski un nes augļus. Tas, kurš ļauj Svētajam Garam sevi vadīt, ir reālists. Viņš prot novērtēt realitāti. Vienlaikus viņš nes augļus. Ar savu dzīvi viņš sēj sev visapkārt dzīvību”.
Skaidrojot trešo punktu, pāvests uzsvēra, ka veidot dzīvi bez Dieva un Viņa mīlestības, ir ilūzija. Bieži vien cilvēks noraida „Dzīvības Evaņģēliju”, ļaujoties dažādām ideoloģijām un dzīvībai naidīgai mentalitātei. Egoisma, savtīgu interešu, peļņas, varas un baudas vārdā cilvēks nereti nostājas pret dzīvību. Taču tā ir ilūzija. Aizvietot Dievu ar elkiem nozīmē sagādāt sev pavisam īslaicīgu „brīvības” skurbumu un beigu beigās nonākt verdzībā un doties pretī nāvei.
Tāpēc Francisks klātesošos aicināja raudzīties uz Dievu kā dzīvības Dievu un pieņemt Viņa likumu kā patiesas brīvības un dzīvības ceļu. Dzīvais Dievs dara mūs brīvus! – uzsvēra pāvests. „Teiksim ‘jā’ mīlestībai un ‘nē’ egoismam! Teiksim ‘jā’ dzīvībai un ‘nē’ nāvei! Teiksim ‘jā’ brīvībai un ‘nē’ daudzo mūsdienu elku verdzībai! Vienu vārdu sakot, teiksim ‘jā’ Dievam, kuš ir mīlestība, dzīvība un brīvība, kurš nekad nepieviļ, kurš ir dzīvais un žēlsirdīgais Dievs. Tikai ticība dzīvajam Dievam var mūs glābt, darīt brīvus un laimīgus”. Radiovaticana.org
Foto: News.va |
