Cilvēki, kuri šeit sapulcējas, nav paši sevi izvēlējuši. Viņus ir izvēlējis Dievs caur Kristību. Cilvēku piederību vienai noteiktai draudzei nosaka viņu fiziskais konkrētās dzīves vietas tuvums. Viņu „tuvumu” diktē ikdienas dzīve, un viņiem ir jābūt „tuvākajiem” (Lk 10,36-37). Draudzes dievkalpojuma laikā durvis ir atvērtas katram: tas ir pieejams jebkuram kristietim. Turpretī tādām reliģiskām kopībām kā ordeņiem ir tiesības durvis slēgt, ja vien tiem nav speciāla uzdevuma kalpot ticīgajiem. Agrāk, lai izpildītu „svētdienas bausli” (katoļu pienākumu svētdienās piedalīties Svētajā Misē), vajadzēja apmeklēt Misi draudzes baznīcā. Jums varbūt radīsies jautājums, kāda gan šeit ir atšķirība. Mise vienmēr ir Mise. Tomēr cilvēku vienotībai tās laikā ir nozīme. Svētdienas Mise ir publisks, sabiedrisks Baznīcas akts. Draudze pulcējas ap savu bīskapu un asistējošo priesteri. Katrā svētdienā „vietējā Baznīcā” (pēc Vatikāna II koncila „diecēze”) kļūst redzama Dieva tautas katoliskā vienība. Katra draudze svin Euharistiju vienotībā ar savu bīskapu un pāvestu. Bīskaps ir šis katoliskās, visām tautām un visiem ļaudīm paredzētās vienotības kalps un nodrošinātājs. Līdz ar to esmu nonācis pie trešās tēmas. Un par to — nākamsvētdien. | 
