Abus baušļus varam atrast jau Vecajā Derībā – Levītu grāmatā: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” (Lev 19, 18) un Atkārtotā likuma grāmatā: “ .. tu mīlēsi Kungu ar visu savu sirdi, visu dvēseli un visu spēku.” (At 6, 5) Atkārtotā likuma grāmatas vārdi apgalvo, ka Dievs ir viens, Viņš ir visa Kungs un valdnieks, un šo vienīgo valdnieku mēs esam aicināti mīlēt ar visu spēku. Līdzīgus uzskatus par Dievu noteikti var atrast arī citās reliģijās. Ja jau Jēzus minētie baušļi ir atrodami jau Vecajā Derībā un citas reliģijas tos nenoraida, tad kāpēc tos saucam par Jauno likumu?
Skaidrojumu jaunajam bauslim atrodam Jāņa evaņģēlijā, kurā Jēzus saka: “Es jums dodu jaunu bausli, lai jūs cits citu mīlētu.” (Jņ 13, 34) Dodot mācekļiem jauno bausli, Jēzus pats sevi min Dieva vietā, turklāt Jēzus apgriež bausli otrādi, proti, nevis tu mīli Dievu, savu Kungu, bet tu pats esi mīlestības objekts, Viņa mīlestības objekts – kā Es jūs esmu mīlējis, mīliet cits citu (Jņ 13, 14b). Jaunums, kuru piedāvā Jēzus, ir Dieva un tuvākā baušļu apvienojums un identifikācija, jo Vecā Derība šos divus baušļus min atšķirīgās vietās un atšķirīgā kontekstā. Arī mūsdienās kristietim var būt ierasti domāt, ka ir jāmīl Dievs, bet doma, ka tāpat un ar tādu pašu spēku jāmīl tuvākais, daudziem var būt pārsteigums un diez vai kāda cita reliģija ko tādu apgalvo. Jāņa evaņģēlijs saka – pat ticība nav tik svarīga kā patiesa mīlestība, jo Kristus pats ir glābjošā mīlestība, mīlestība, kurai jāpiepilda viss.
Tāpēc apustulis Jānis var teikt: “Ja mēs mīlam cits citu, Dieva mīlestība paliek mūsos.” (1 Jņ 4, 12) Lai Dieva mīlestība ienāktu mūsu sirdī, to vispirms nepieciešams saņemt. Šī mīlestība nav ne mūsu iniciatīva, ne attieksme, ne tikums, ne dzīvesveids, kuru praktizējam ar savu gribu un spēku, – tā pirmām kārtām ir dāvana, ko saņemam. Dievs mūs ir mīlējis pirmais. (1 Jņ 4, 19) Ja mēs spējam mīlēt un atbildēt uz Dieva mīlestību, tas ir tikai tāpēc, ka Viņš mums šo spēju ir devis. Mīlestība dzimst no Dieva, tā ir Dieva Trīsvienības būtība, un tas ir Dieva lielais noslēpums, pestīšanas noslēpums, ko mums vēlas atklāt Kristus – Viņš, kurš pats ir mīlestība, kas iemiesojas.
Tas, kas nemīl savu tuvāko un teic, ka mīl Dievu, ir melis. (1 Jņ 4, 20) Ir divas galējības, kurās nevajadzētu iekrist attiecībā uz tuvākmīlestību. Viena galējība ir uzskats, ka tuvākmīlestības mērs ir paša egoisms, bet otra – doma, ka tuvākais ir jāmīl ar it kā pārdabisku mīlestību, kas atrauta no mūsu cilvēciskās dabas. Viena no šādām kļūdām ir izteikta kāda garīguma tradīcijā, kurā Kristus bauslim tika pievienoti vārdi “Dieva mīlestības dēļ”, tātad bauslis skanētu šādi: “Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu Dieva mīlestības dēļ.” Tā ir slimīga psiholoģiska tendence, kurā sakām: ja mīlam Dievu un ticam Viņam, tad nekas cits neatliek kā mīlēt arī tuvāko un Dieva mīlestības dēļ tas ir pienākums. Tuvākā mīlestība izriet no Dieva mīlestības, kuru saņemam kā dāvanu, bet tā nav pienākums, kas papildus pielikts klāt. Šāda nostāja var radīt slimīgas iedomas, kā, piemēram, spontāni un emocijās es ienīstu, bet Dieva mīlestības dēļ mīlu. Jēzus nesaka: “Tu mīlēsi savu tuvāko kā sevi pašu manis dēļ,” – bet gan: “Tu mīlēsi savu tuvāko kā sevi pašu,” – un viss, punkts. Mums nav jāmīl savs tuvākais Dieva mīlestības dēļ, bet mums ir jāmīl tuvākais ar Dieva mīlestības mēru, tā, kā Dievs mūs mīl; ir jāmīl sevi, ir jāmīl tuvākais un Dievs viena un tā paša iemesla dēļ. Mums ir jāmīl tuvākais viņa paša dēļ, jo viņš ir mīlestības cienīgs. Tātad nevis “nedaudz” vai “kaut kā”, bet jāmīl dedzīgi, līdz neprātam, bez mēra, jo tā visus mīl Dievs – tā, it kā katrs būtu vienīgais pasaulē.
Mīlestība raksturo kristieša dzīvi. Ja mīlestība mūsos ir īsta, tad Dievs ir mūsos klātesošs. To mums saka apustulis Jānis: “Kas mīl, ir dzimis no Dieva un pazīst Dievu; kas nemīl, Dievu nepazīst, jo Dievs ir mīlestība.” (1 Jņ 4, 7-8) Viņš saka: kas mīl – patiesi mīl – savu bērnu, sievu, draugu, ienaidnieku, ir dzimis no Dieva un pazīst Dievu. Ja kāds mīl savu tuvāko un neko par Dievu nezina, bet patiesi mīl, viņš pazīst Dievu. Mieramtuvu.lv |
