Par šiem jautājumiem daudz domāja pirmās paaudzes kristieši. Meklējot atbildes 21. gadsimtā, katrs no mums var sevi iztēloties tā cilvēka vietā, kurš šīsdienas Evaņģēlija fragmentā piesteidzās pie Jēzus. Viņš ir raksturots kā kāds cilvēks, proti, ikviens no mums. Iedziļināsimies vairākās šī stāsta frāzēs un vārdu savienojumos!
Jēzus devās ceļā. Māceklim jāseko mācītāja pēdās visur, kurp Viņš dodas, jāvēro, ko Viņš dara, jāieklausās vārdos, ko Viņš saka, un tie jāattiecina uz savu dzīvi.
Kāds cilvēks. Matejs saka par Jēzus sarunas biedru, ka viņš bija jauneklis (19, 22), Lūkass – ka bija priekšnieks, augsts vīrs (18, 18). Tātad jauneklis, bagāts, krietns un ievērojams sabiedrībā. Sevi pilnībā īstenojis cilvēks, tieši pretēji bērniem, kuriem pieder Valstība (sal. Mk 10, 15).
Kas man jādara? Cilvēkam atšķirībā no dzīvniekiem ir jārisina problēma, “ko darīt”. Tas nav instinkta ieprogrammēts lēmums, bet gan atkarīgs no mērķa, kas tiek izvirzīts.
Lai es iemantotu. Pat ja mūžīgā dzīve ir saistīta ar “darīt”, tā tiek saņemta kā mantojums. To Tēvs paredz saviem bērniem, kuriem jādzīvo kā brāļiem un māsām.
Mūžīgo dzīvi. Cilvēks ir vienīgais, kas apzinās, ka nomirs, tāpēc meklē dzīvi. Tādu dzīvi, kurai nav laika un kvalitātes robežu. Tā ir mūžīgā dzīve, kas dod cilvēka zemes dzīvei jaunu horizontu un piešķir tai jēgu.
Kāpēc tu mani sauc par labo? Jēzus aicina cilvēku izprast labestības noslēpumu, ko tas jau iepriekš nojautis. Ja viņš sapratīs, kas ir Tas, kurš ar viņu runā, tad atradīs apslēpto mantu.
Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. Tas ir diskrēts veids, kā Jēzus liek noprast savu identitāti. Citiem vārdiem, Viņš būtu varējis teikt arī tā: “Ja tu nezini, kas Es esmu, tad nesauc mani par labo, tāpēc ka labs ir tikai Dievs. Savukārt, ja zini, kas Es esmu, tad vari saukt mani arī par labo un izdarīt secinājumus, ar kādu autoritāti runā Tas, kas tevi
aicina.”
Tu baušļus zini. Kas ievēro baušļus, dzīvo derībā ar Dievu. Taču baušļu nevainojama ievērošana vien cilvēka sirdi vēl nepiepilda ar dzīvību un ar prieku.
No savas jaunības es visu to esmu pildījis. Šis cilvēks ir līdzīgs Pāvilam, kas paziņo, ka bija nevainojams bauslības pildītājs (sal. Flp 3, 6).
Uzlūkodams viņu. Jēzus skatiens sasniedz cilvēka sirds dziļumus. Viņš vēlas, lai cilvēks spēj redzēt tā, kā redz Viņš. Bet šis cilvēks vēl ir garīgi akls un neļauj, lai Kunga skatiens viņu apgaismotu. Viņam, kā jebkuram no mums, jālūdz žēlastība redzēt, kā to darīja Jērihas aklais. Tikai tad šis cilvēks tāpat kā Pāvils sapratīs, ka tā, kas viņu izglāba un mainīja viņa sirdi, ir nevis pedantiska priekšrakstu ievērošana, bet gan Dieva žēlsirdība, kas pārsniedz katru saprašanu.
Ar mīlestību. Esam stāsta centrā. Ļauties vai neļauties šai mīlestībai nozīmē izšķirties par labu vai sliktu mūžīgajai dzīvei. Šis mīlestības skatiens un vilcināšanās uz to atbildēt tevi pavadīs visur, kamēr tu nepadosies. Veselīgs nemiers vienmēr pavada cilvēku, kurš dzīvo garīgi ļaunā vai grēcīgā situācijā.
Viena tev trūkst. Tas nav padoms, bet kaut kas būtisks, kas nepieciešams, lai cilvēks varētu ieiet Dieva valstībā, tiktu glābts. Lai saņemtu pestīšanu, ir nepieciešams kļūt par Jēzus mācekli.
Ej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod nabagiem! Bagātība, par kuru Jēzus šeit runā, ir tā realitāte, uz kuru cilvēks paļaujas. Tā ir alternatīva pilnīgai piederībai Jēzum. Manta traucē ieiet Debesu valstībā tik lielā mērā, kādā tā traucē brīvi sekot Jēzum. Jēzus mācekļa atšķirības zīme ir mīlestība līdz pat savas dzīvības atdošanai. Ja cilvēkam pieder manta, viņa uzticība Dievam un tuvākmīlestība konkretizējas, nevis askētiski atsakoties no zemes labumiem, bet daloties ar nabagiem. Dot nabagiem dāvanas un sekot Jēzum nav aicinājums dažiem izredzētajiem, tas arī nav padoms dāsnajiem – tā ir pamatprasība, lai iegūtu mantu Debesīs.
Un tev būs manta Debesīs. Jēzus paradoksālā loģika saka: cilvēkam nepieder tas, ko viņš sakrājis, bet tas, ko viņš atdevis. Vienīgais veids, kā sakrāt mantu Debesīm, ir dalīties ar nabagiem virs zemes. Tas nozīmē konkrēti izpildīt otro mīlestības bausli: mīlēt tuvāko kā sevi pašu.
Un nāc, seko man! Tas ir konkrēts veids, kā izpildīt pirmo mīlestības bausli: mīlēt Dievu pāri visam.
Tas noskuma par šiem vārdiem. Dieva Vārds ir sirds domu un ilgu tiesnesis. Tas atklāj patiesos sirds nodomus un šajā gadījumā izraisa dziļu iekšēju krīzi, kas atspoguļojas cilvēka sejā. Viņa sirdī iesākas cīņa. Vēlme sekot Jēzum un mantot dzīvi, no vienas puses, un vēlme paturēt mantu sev, no otras, plosīs viņu tik ilgi, kamēr viņš neatteiksies no verdzības elkam.
Bēdīgs aizgāja. Cilvēks ir cietis neveiksmi, izrādījies nespējīgs mīlēt Dievu, tuvāko un sevi pašu. Šis stāvoklis turpināsies tik ilgi, kamēr vien viņš būs pieķēries zemes labumiem. Tas turpināsies, kamēr viņš neatklās īsto mantu. Tikai pārdodot visu, kā līdzībā par apslēpto mantu, viņš iegūs prieku (Mt 13, 44), kas ir katra evaņģēliska lēmuma spēks.
Jo viņam bija daudz īpašumu. Ja tu nedalies ar to, kas tev pieder, īpašumi tev traucē iegūt bagātību Debesīs.
Cik grūti bagātajiem būs ieiet Dieva valstībā! Debesu valstībā ieiet tikai bērns, kam nekā nav.
Viņa mācekļi uztraucās. Iespējams, viņi domāja, ka būt jauniem, bagātiem, skaistiem, atraktīviem un izglītotiem ir kaut kas tāds, kas dod privilēģijas arī Dieva priekšā.
Vieglāk ir kamielim... Pirms tam Jēzus teica, ka ir grūti ieiet Dieva valstībā. Mācekļu pārsteiguma priekšā Viņš latiņu nevis nolaiž, bet paceļ vēl augstāk: tas ir neiespējami. Debesīs ir tikpat daudz bagāto, cik kamieļu, kas izgājuši caur adatas aci. Manta, kas ir sakrāta un ar ko nedalās, šķir cilvēku no Dieva un no brāļiem, tā ir nekrietna mamona (Lk 16, 13). Mēs visi esam pārlieku bagāti, lai ieietu Dieva valstībā, rīkojamies smieklīgi, pūloties kā kamielis iziet caur adatas aci.
Bet viņi vēl vairāk brīnījās. Mācekļu pārsteigums izaug līdz šausmām, ko viņi pauž arī attiecībā uz Jēzus paziņojumu par ciešanām un nāvi (Mk 9, 32; Mt 17, 22; Lk 9, 45).
Kas var būt izglābts? Pestīšana ir visnopietnākais jautājums cilvēka dzīvē, jo pretējā gadījumā viņam draud pazušana. Mācekļi saprot, ka ir pārlieku pieķērušies zemes labumiem, lai iegūtu dzīvību. Viņu jautājums ir līdzvērtīgs apgalvojumam: “Neviens nevar tikt izglābts!” Jēzus vārdi par mantu ir vēl apslēpti viņiem, tāpat kā vārdi par ciešanām un krustu (Lk 9, 45).
Cilvēkiem tas nav iespējams. Būt pestītiem nav nedz viegli, nedz grūti, bet neiespējami.
Bet ne Dievam. Tikai Dievs var mūs veidot un izglābt kopā ar pārējiem mazajiem un nabadzīgajiem. Ja Viņam nepiekrītam dzīves laikā, to izdarām vismaz nāves priekšā. Tad arī bagātais atklāj, ka ir daudz mazāks un nabadzīgāks par citiem.
Lai gan ar vajāšanām. Māceklis iziet cauri visām tām izvēlēm un pretestībai, kuras šķērsoja viņa Mācītājs. Nevar izbēgt no krusta. Tieši ar to ir saistīts apsolījums (Mk 8, 34-39).
Daudzi pirmie būs pēdējie. Daudzi no tiem, kas ir talantīgi un bagāti, aicināti sekot Jēzum, aiziet bēdīgi, jo ir pārāk tam visam pieķērušies.
Pēdējie būs pirmie. Tie ir tie, kuri Jēzus mīlestības dēļ kļuvuši līdzīgi Viņam, kas ir visu kalps (Mk 9, 35; 10, 45). Mieramtuvu.lv |
