Priestera komentārs XXX svētdienai (25.10.2015) Šīsdienas Evaņģēlija lasījums ir kas vairāk nekā tikai vēstījums par Jēzus veikto brīnumu: tas atspoguļo ticības “paraugceļu”. Kaut kādā ziņā šis Timeja dēls ir mācekļa iemiesojums, katehumēns, kurš ir novilcis vecās drēbes, veco cilvēku (Mk 10, 50), iepazīst tumsu, iekāpjot Kristības ūdenī, bet, izkāpjot no tā, iegūst gaismu, kas tam ļauj skaidri redzēt un mērot Jēzus norādītās jaunās dzīves ceļu (ne velti Kristību Baznīcas pirmsākumos mēdza dēvēt par “ilumināciju”; sal. Mk 10, 52). |
Ticības ceļš iesākas no klausīšanās (10, 47), kļūst par lūgumu un lūgšanu (10, 47-48), aicinājuma pazīšanu un pieņemšanu (10, 49), personīgu satikšanos ar Kristu (10, 50.52a) un sekošanu Viņam (10, 52b). Šāds ceļš paredz garīgu dinamismu, cilvēkam virzoties no sastinguma uz kustību, no atstumtības uz kopību, no akluma uz ticību. Tādējādi pestīšana, ko veido attiecības ar Jēzu, kļūst par ticīgā pieredzi ne kā stāvoklis, pēc kura jātiecas un kurā jāpaliek, bet gan kā ceļš, kurā jāiztur.
Mācekļi un pūlis, kas atrodas starp aklo un Jēzu, kļūst par simbolu kristiešu kopienai, kas no Kunga ir saņēmusi uzdevumu kļūt par Viņa aicinājuma kalpotāju (10, 49), bet vienlaikus tā ir arī kristiešu kopienas iespēja kļūt par traucēkli tam, lai Labā Vēsts – Jēzus – sastaptos ar cilvēkiem, īpaši margināļiem (Bartimejs ir aklais, ubags, kurš sēž “ceļa malā” un ir no šī ceļa izslēgts). Daudzi apsauca aklo, lai viņš beidz klaigāt (10, 48), – šādi norādot uz savu pašu aklumu. Nereti esam pārliecināti, ka esam redzīgi (zinoši, saprotoši utt.), zinām, kas ir Jēzus, un sargājam Viņu, likdami saucējam apklust. Bet sekošana Kristum un ieklausīšanās Kunga vārdā ir autentiski vienīgi tad, ja ir nesaraujami vienoti ar cilvēcisko ciešanu kliedziena sadzirdēšanu.
Šādi cietējs – mūsu aklais – kļūst par skolotāju, kurš var atvērt acis tiem, kas ir pārliecināti par savu redzīgumu. Cik daudz šādu gadījumu ir mūsu dzīvē! Svētie Raksti to izgaismo: ir aklums vēlmē izcelties, tostarp arī garīgi (sal. Mk 10, 35-40); ir aklums, neieklausoties Vārdā un neizprotot patieso Jēzus nodomu, noslēdzoties savā pārliecībā un paliekot ar cietu sirdi (sal. Mk 8, 14-21.22-26); ir aklums, kam par iemeslu ir hiperaktivitāte, arī garīgā (Mk 9, 38-40; 10, 13-16; 10, 48); ir aklums, kas radies no apvāršņa šaurības, kļūstot par skrupuloziem detaļu ievērotājiem, aizmirstot par tiešām būtisko (Mt 23, 23-24, kur farizeji tiek nosaukti par “aklajiem vadoņiem”); ir aklums tuvākmīlestības trūkuma dēļ (sal. 1 Jņ 2, 11). Jā, dārgais draugs (kolēģi), īpaši biedējoši ir tad, kad vēlamies mainīt citus, vienlaikus deklarējot, ka pārējiem jāpieņem mūs tādus, kādi esam.
Kungs, dari mūs redzīgus! Mieramtuvu.lv |
