Kāpēc Dievs izvēlas šādu mūsu pestīšanas plānu: vispirms nabadzība, pēc tam godība? Nemaz nav vajadzīga bagāta iztēle, lai iedomātos, cik gan daudz piekritēju, arī šīs pasaules vareno vidū, Jēzus būtu varējis sapulcināt ap sevi, ja nāktu virs zemes kā varens valdnieks. Daži te piebilstu, ka tādā gadījumā Viņš būtu spējis izdarīt vēl vairāk cilvēces labā un ka tas bija ne visai gudri no Viņa puses – piedzimt lielā nabadzībā un beigt savas gaitas uz krusta kaunpilnā nāvē. Tomēr tieši šeit dievišķā muļķība atmasko mūsu cilvēcisko gudrību. Dažreiz, kad mums dzīvē neiet tā, kā gribētos, mēs sākam pārmest Dievam, ka Viņš mūs ir pametis, ka nepalīdz un ka par ilgu kaut kur kāvējas ar savu visvarenību. Taču Dievs nav burvis, kura galvenā funkcija būtu mūsu vēlmju piepildīšana. Dievs ir Mīlestība, kura, atsacījusies no tā, kas tai pēc būtības pienākas, ir iemiesojusies cilvēciskajā nabadzībā Betlēmes stallī, lai ikvienam no mums dāvātu iespēju piedzimt dievišķajā godībā Debesīs.
Dievs ir Mīlestība, un Viņa trīsvienīgajā iekšienē notiek savstarpēja mīlestības apmaiņa. Neskatoties uz mūsu grēcīgumu, Viņš savas žēlsirdības pārpilnībā tomēr nolēma mūs neizslēgt no savas dzīves. Bet kāda tad apmaiņa var notikt starp mums un Viņu? Ko mēs varam Viņam dot, lai pretī saņemtu Mīlestību? Ko varam dot tādu, ko nebūtu iepriekš saņēmuši no Viņa? Mūsu cilvēciskās dabas nabadzība, mūsu vājums un mirstīgums ir viss, kas mums pieder. Tā ir mūsu vienīgā “valūta”, kuru varam apmainīt pret dievišķo mīlestību. Tāpēc Kristus izgāja cauri šai pasaulei, no dzimšanas līdz nāvei, kā vislielākais Ubags, lai mēs varētu kļūt bagāti mīlestībā pie Dieva un cilvēkiem.
Šīsdienas Evaņģēlija lasījumā Jāņa Kristītāja mācekļi jautāja viņam: “Kas tad mums jādara?” Un saņēma atbildi: “Kam ir divi svārki, tas vienus lai iedod tam, kuram nav; un, kam ir ko ēst, tas lai dara tāpat!” Jo mīlēt tuvāko nozīmē mīlēt Kristu nabadzīgajos. Uzņemoties uz sevis otra cilvēka nabadzības nastu, mēs paši kļūstam bagāti mīlestībā, jo tas ir veids, kā rīkojas Dievs attiecībā pret katru no mums.
Kur atrodami mūsdienu īstie nabagi? Vai uz ielām un bezpajumtnieku patversmēs vien? Vai drīzāk ne “zelta pilīs uz naudas kaudzēm”? Un te nav runa tikai par reālo bagātību – pietiek jau ar to, ja savā sirdī kultivējam iekāri pēc tās.
Šodien pasaule piedzīvo neizsakāmi smagu mīlestības krīzi, ar kuru pati nespēj tikt galā. Jau mīlestības jēdziens ir izkropļots līdz nepazīšanai. Mēs dzīvojam egoisma laikmetā. Patiesi nabags ir tas, kas prot mīlēt tikai sevi. Patiesi bagāts ir vienīgi Dievs. Mieramtuvu.lv | 
