Jubilejas gads ir aicinājums katram Baznīcas loceklim pateikties, atgriezties, atjaunoties, gandarīt un izlīgt. „Īstenībā, Ziemassvētki ir Dieva bezgalīgās žēlsirdības svētki”, uzsvēra Francisks. Jau pašā sākumā viņš atgādināja, ka, neraugoties uz dažādiem skandāliem, Romas kūrijā iesāktā reforma tiks izlēmīgi turpināta, jo Baznīcai nemitīgi jāiet atjaunošanās ceļš. Svētais tēvs ne tikai pateicās un iedrošināja visus, kuri godīgi un nesavtīgi strādā Baznīcas labā, bet arī atgādināja, ka dažu tās locekļu kritieni ir mācība un izaugsmes izdevība citiem. Dažādas nebūšanas nav iemesls nolaist rokas, bet – pievērsties būtiskajam. Kādi būtu praktiskie līdzekļi Žēlsirdības gada auglīgai izdzīvošanai? Ja pagājušā gada uzrunā Francisks „pārlapoja” Romas kūrijas „slimību katalogu”, tad šogad iepazīstināja ar „antibiotiskajiem līdzekļiem” jeb izklāstīja tik ļoti nepieciešamos tikumus, piebilstot, ka tas nebūs izsmeļošs saraksts. Turpinājumā norādītie tikumi ir vajadzīgi ne tikai tiem, kuri strādā Romas kūrijā, bet visiem, kuri jebkādā veidā ir saistīti ar kalpošanu Baznīcai. 1. Misiju un pastorālais gars. Misiju gars liecina par to, ka mūsu darbs ir efektīvs un auglīgs – paskaidroja pāvests. Ticība ir dāvana, bet tās mēraukla ir arī mūsu spēja nodot to tālāk citiem. Katrs kristietis ir misionārs. Viņš ir aicināts sludināt Labo Vēsti vispirms ar savu dzīvi, ar savu darbu un prieka pilno un pārliecinošo liecību. Veselīgs pastorālais gars ir tikums, kas ir nepieciešams katram priesterim, kuram ik dienas jāseko Labajam Ganam. 2. Piemērotība un prasme. Piemērotība saistās ar mūsu personīgajiem pūliņiem iegūt vajadzīgās iemaņas, lai pēc iespējas labāk varētu veikt savus darba pienākumus. Tā pretstats ir „rekomendācijas” un „samaksas”. Prasme ir prāta gatavība izprast dažādas situācijas un tikt galā gudri un radoši. Piemērotība un prasme ir arī cilvēka atbilde Dieva žēlastībai – norādīja Francisks. 3. Garīgums un cilvēciskums. Garīgums ir jebkādas kalpošanas Baznīcā un kristīgajā dzīvē nesošā konstrukcija. Nemitīga garīgās dzīves izkopšana kļūst mums par atbalstu cilvēciskā vājuma un ikdienas kārdinājumu brīžos. Savukārt prasme būt cilvēciskiem ir mūsu ticības patiesuma mēraukla. Tas, kurš atmet cilvēcību, atmet visu. Tieši būdami cilvēciski, mēs atšķiramies no mašīnām un „robotiem”. Ja mēs vairs neprotam īsti raudāt un no sirds smieties, tas nozīmē, ka ir sākusies lejupslīde, no cilvēkiem mēs pārvēršamies par kaut ko citu. Būt cilvēciskam nozīmē būt maigam, vienkāršam un žēlsirdīgam pret visiem. 4. Priekšzīme un uzticība. Romas kūrijas darbiniekiem vajadzētu rādīt priekšzīmi, lai izvairītos no skandāliem un ieļaunojuma, kas ievaino dvēseles un apdraud sniegtās liecības ticamību. Šajā sakarā Svētais tēvs aicināja klātesošos vienmēr būt uzticīgiem savam aicinājumam, turklāt, būt uzticīgiem mazās lietās, un atgādināja visai bargos Jēzus vārdus no Mateja evaņģēlija: „Bet kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas tic man, tam būtu labāk, ka viņam kaklā piesietu dzirnakmeni un nogremdētu jūras dziļumos. Bēdas pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk, bet bēdas tam cilvēkam, caur ko apgrēcība nāk!” (18, 6-7). 5. Racionalitāte un labestība. Pirmais vajadzīgs tam, lai mēs izvairītos no pārlieku emociju galējībām, bet otrais – lai pasargātos no birokrātijas un pārspīlētas visa plānošanas. Abas lietas ir svarīgas, lai cilvēks varētu dzīvot līdzsvarā. 6. Nekaitīgums un noteiktība. Nekaitēt nozīmē būt piesardzīgiem savos spriedumos un spēt atturēties no pārāk impulsīvām un sasteigtām darbībām. Tas nozīmē dot no sevis labāko. Evaņģēlijs mūs aicina darīt citiem to, ko mēs gribētu, lai citi mums darītu (sal. Mt 7, 12; Lk 6, 31). Būt noteiktam nozīmē rīkoties izlēmīgi, skaidri zinot, ko gribam, paklausot Dievam un paturot savu acu priekšā augstāko mērķi, proti, dvēseļu pestīšanu (sal. KTK 1725. kan.). 7. Tuvākmīlestība un patiesība. Pāvests atgādināja, ka tie ir divi nešķirami kristīgās dzīves tikumi (sal. Ef 4, 15). Tuvākmīlestība bez patiesības pārvēršas par iznīcinošās bezrūpības ideoloģiju, bet patiesība bez tuvākmīlestības – par aklu kalpošanu burtam. 8. Godīgums un briedums. Būt godīgam nozīmē būt patiesam pret sevi un Dievu. Godīgs cilvēks rīkojas labi ne vien tad, kad to redz viņa priekšnieks, bet katrā situācijā. Viņš nebaidās būt pārsteigts, jo nekad nekrāpj to, kurš viņam uzticas. Godīga persona nekad nav valdonīga pār saviem padotajiem. Briedums, savukārt, ir harmonija starp mūsu fiziskajām, psihiskajām un garīgajām spējām. Tas ir nekad nebeidzamā attīstības procesa mērķis. 9. Cieņa un pazemība. Cieņa ir cēlu un smalkjūtīgu dvēseļu tikums. Šādi cilvēki prot respektēt citus, tai skaitā, priekšniekus un padotos, turēt noslēpumus un vienmēr zina savu vietu. Šie cilvēki prot uzmanīgi klausīties un pieklājīgi runāt. Pazemība ir svētu cilvēku tikums. Tie ir Dieva piepildīti cilvēki. Jo augstāku vietu tie ieņem, jo vairāk apzinās savu niecību un to, ka neko nespēj bez Dieva žēlastības (sal. Jņ 15, 8). 10. Augstsirdība un modrība. Jo vairāk paļausimies uz Dievu, jo augstsirdīgāki kļūsim un būsim aizvien atvērtāki pret citiem cilvēkiem. Augstsirdīgs cilvēks zina, ka, jo vairāk dod, jo vairāk saņem. Īstenībā, nebūtu nekādas jēgas atvērt visas pasaules sanktuāriju durvis, ja mūsu sirds durvis būs aizslēgtas mīlestībai, ja mēs nepakustināsim savas rokas, lai dotu citiem, un ja aizslēgsim savu māju un dievnamu durvis un nebūsim viesmīlīgi. Būt modram nozīmē redzēt lietas detalizēti un censties dot no sevis pašu labāko; tas nozīmē nekad nepalikt koncentrējamies uz saviem netikumiem un trūkumiem. 11. Bezbailība un gatavība. Būt drosmīgam nozīmē nepadoties bailēm dažādu grūtību priekšā, rīkoties izlēmīgi, nekavējoties spert pirmo soli. Savukārt gatavība ir spēja rīkoties brīvi un elastīgi, nepiesaistoties pārejošajām materiālajām lietām. Svētais tēvs skaidroja, ka būt gatavam nozīmē vienmēr atrasties ceļā, nekad sevi neapgrūtināt, krājot nevajadzīgas lietas, nenoslēgties savās iecerēs un plānos, un neļauties ambīcijām. 12. Uzticamība un pieticība. Uzticams ir tas cilvēks, kurš kārtīgi pilda savus pienākumus ne tikai, kad kāds viņu vēro, bet arī tad, kad atrodas viens pats. Tas ir cilvēks, kurš izstaro sev apkārt mieru, jo nekad nepieviļ tos, kuri uz viņu liek cerības un uzticas viņam. Kā pēdējo tikumu pāvests minēja pieticību, kas norāda uz spēju atteikties no nevajadzīgā un pretoties šodien valdošajai patēriņa mentalitātei. Pieticība ir gudrība, vienkāršība, orientēšanās uz to, kas ir būtisks, līdzsvarotība un mērenība. Būt pieticīgam nozīmē raudzīties uz pasauli ar Dieva un nabagu skatienu. Pieticība ir dzīvesveids, kas liecina, ka galveno vietu manā dzīvē ieņem otra persona. Tās ir rūpes par citiem un kalpošana citiem. Ja cilvēks ir pieticīgs, viņa vārdi saskan ar darbiem un viņš visās lietās saskata būtisko. Noslēdzot Romas kūrijas darbiniekiem adresēto uzrunu, pāvests atgādināja: „Dārgie brāļi, žēlsirdība nav pārejošas jūtas, bet ir Labās Vēsts sintēze. Tā ir izvēle, ko izdara cilvēks, kurš grib dzīvot paša Kristus pārliecībā, Jēzus Sirds pārliecībā; izvēle, ko izdara cilvēks, kurš grib nopietni sekot Kungam, kas mums lūdz: ‘Esiet žēlsirdīgi kā jūsu Tēvs’ (Lk 6, 36; sal. Mt 5, 48).”Svētais tēvs novēlēja, lai žēlsirdība vada mūsu soļus, iedvesmo mūsu reformas un izgaismo mūsu lēmumus. Lai žēlsirdība ir mūsu darbības nesošā konstrukcija! Lai žēlsirdība palīdz mums saskatīt, kad vajag iet uz priekšu un kad vajag soli atkāpties. Uzrunu pāvests noslēdza ar svētīgā Oskara Arnulfo Romero lūgšanu. Radiovaticana.va
Foto: ekrānuzņēmums | 
