Ja vēlamies būt precīzi, tad vispirms jāzina, ka evaņģēlists Matejs lieto grieķu vārdu magoi, ar kuru tika apzīmēti persiešu priesteri, kas – ārpus Vecās Derības konteksta – grieķu un romiešu pasaulē nereti tika uzskatīti ne vien par burvjiem, bet arī par dabas procesu un zvaigžņu pētniekiem, kā arī par senāku zināšanu pārvaldītājiem. Savukārt jūdu kultūrā citu kultu kalpotāji tika uzlūkoti negatīvi, jo pārstāvēja apkārt valdošo elkdievību.
Šie cilvēki, kuru precīzs skaits Evaņģēlijā netiek minēts, kādā brīdī apzinās, ka savā kultūras un reliģiskajā attīstībā, savos meklējumos dabā un seno civilizāciju atstātajās zināšanās uziet Kristus pavedienu. Šajā brīdī notiek izšķiršanās – sekot šim pavedienam, ļauties patiesības valdzinājumam, paļauties. Šis paļāvības ceļš sākotnēji ved pa ierasto taku: Austrumu zintnieki dodas pie vietējā valdnieka Hēroda un uzdod ļoti drosmīgu jautājumu: kur ir jaundzimušais jūdu ķēniņš? Šo titulu Matejs savā evaņģēlijā lietos vēl tikai vienreiz, atkal ieliekot pagānu (tātad ne jūdu) mutēs – ciešanu aprakstā (sal. Mt 27, 11.29.37). Īstenībā šajā situācijā Austrumu gudrie, sekodami zvaigznes gaismai, savu acu priekšā ierauga tumsu un bailes. Pravietojums par Mesijas dzimšanu Hērodam un “visai Jeruzalemei” ir tikai faktoloģiskas zināšanas iz pagātnes, nevis cerības avots un prieka iemesls. Tomēr Austrumu gudrie nenobīstas, bet apņēmīgi turpina sekot izdarītajai izvēlei, arvien šķetinot Kristus pavedienu.
Šāda paļāvība un uzticība izdarītajai izvēlei aizved viņus pie mērķa: sastapšanās ar Dievu. Zīmīgi, ka šeit evaņģēlists vairs nemin kādus jautājumus, nedz atspoguļo dialogus starp klātesošajiem. Nē! Ienākot mājoklī, viņi redzēja Bērnu un Mariju, Viņa māti, un pielūdza! Redzēja un pielūdza: šī pieredze – sastapšanās ar dievišķo – pārņem, aizgrābj tik ļoti, ka mūsos rodas pilnīga un droša pārliecība, apziņa par to, ka esam patiesības priekšā, un vārdiem šeit nav nedz vietas, nedz iespējas. Vienīgā adekvātā atbildes rīcība ir pielūgsme. Persiešu kulta kalpotāji metas uz vaiga mazuļa priekšā pagaidu miteklī, nevis varenas dievības atveidojuma priekšā kādā templī.
Kristus atklāšanās pagānu tautām ir arī gaismas mistērija, kas apgaismo katru cilvēku un ievirza (orientē) tā ceļu. Šī gaisma – augšāmcelšanās spozmes priekšvēstījums un atspulgs – vēlas pārveidot cilvēcisko skatienu, padarot to spējīgu ieraudzīt Dieva klātbūtni jaundzimušā bērna miesā, atzīt Dieva diženumu bērna nabadzībā un neaizsargātībā.
Kristīgās ticības skandāls un paradokss jau ir pilnībā klātesošs Mesijas dzimšanas brīdī. Betlēmē dzimušais bērns atklājas kā Dieva dāvana cilvēcei: dāvana, kuru nevaram apmainīt un uz kuru tiek atbildēts ar pateicīgu prieku, kas iekļauts Austrumu gudro veltēs. Viņu satikšanās ar Mesiju nebūt nenozīmē šo meklējumu noslēgumu, bet gan ceļa re-orientēšanu – viņi atgriezās pa citu ceļu... Sastapšanās ar Kristu un pielūgsme liek mainīt ceļu, liek atgriezties. Atgriezties pa citu ceļu nozīmē pieņemt Jēzu Kristu kā atbildi uz mūsu jautājumiem, atbildi, kas iedrošina pieņemt lēmumu un turpināt uzticīgi sekot. Varam arī teikt citādi: tava nākotne ir ierakstīta dievišķajā Jēzus Kristus vaigā, nevis horoskopā vai kādā paredzējumā.
Šīsdienas Evaņģēlija fragments man lika atcerēties romiešu dzejnieka Horācija odu Leikonojai. Šī sieviete tiek mudināta beigt sevi kārdināt ar babiloniešu skaitļiem (zīlēšanas, nākotnes pareģošanas veids), jo ir taču labāk paciest visu, kas vēl būs. Un tad kādā brīdī Horācijs secina: kamēr mēs runājam, skaudīgais laiks aizbēg, un tāpēc ir jāizmanto mirklis – carpe diem. Kaut kādā mērā gribas domāt, ka Austrumu gudro sastapšanās ar Jēzu pilnībā pārveido viņu dzīvi, ļaujot izmantot doto iespēju.
Arī mēs šodien varam sākt pacietīgi mācīties raudzīties plašāk uz notikumiem gan mūsu personiskajā dzīvē, gan tajā, kas risinās pasaulē ap mums. Iespējams, ka tieši tajā varam ieraudzīt Kristus pavedienu, un, izvēloties tam sekot, nonāksim pie pārveidojošas patiesības pazīšanas. Liksim lietā jau šodien to visu, ko mums sniedz iespēja sastapties ar jaundzimušo Jēzu! Mieramtuvu.lv
Foto: News.va |
