Kas notiek?  Citur Latvijā

Evaņģēlijs aicina uz prieku. „Priecājies,” sveicinot Mariju, saka eņģelis (sal. Lk 1,28). Dziedājumā „Magnificat” Marija „gavilē Dievā” (Lk 1, 47). Jēzus vēsts ir prieka avots: „To Es jums sacīju, lai Mans prieks paliktu jūsos, un jūsu prieks būtu pilnīgs.” (Jņ 15,11) Ticība Kristum ir pamatā mīlestībai, kuras augļi ir prieks, miers un žēlsirdība. Šī prieka avots ir cilvēka sastapšanās ar „notikumu, ar Personu, kas dzīvei dod jaunus apvāršņus un līdz ar to arī izšķirīgu virzienu”^[2]. Ticība dod mums iespēju izbaudīt Dieva redzēšanas prieku un gaismu; šī redzēšana ir mūsu šīszemes ceļojuma galamērķis. Šī ticība ir mūžīgās dzīves iesākums un šī dzīve sākas jau šeit un tagad.^[3] Dzīve ir svētceļojums. Ir dažas reizes cilvēka dzīvē, kad dzīves svētceļojums kļūst par ļoti koncentrētu ticības piedzīvojumu. To pieredz daudzi, kas kaut reizi dzīvē ir devušies svētceļojumā uz kādu svētvietu.

„Jebkurā cilvēkā svētceļojums atstāj pēdas. Dažreiz putekļu piepildītas, un tikai pēc vētras tās tiek atsegtas, bet tās ir klātesošas. Jebkura atkalsatikšanās ar cilvēkiem, kuri pazīst šo ceļu, ir atjaunojoša un spēcinoša. Tāda bija arī šī satikšanās. Lai labais nepazustu, ar to ir jādalās,” saka svētceļniece Anna. Šoreiz svētceļnieku tikšanās ziemā notika Neretā, vietā, kur Liepājas diecēzes svētceļnieki rod atpūtu un atjauno spēkus tālākajam ceļam uz Aglonu. Šis ceļojums ir kļuvis par ļoti svarīgu, pat neatņemamu dzīves notikumu daudziem, kuri pieredzējuši tikšanos ar Dievu, ejot līdzās cilvēkiem. Svētceļnieku ticības pieredze dod prieku, ja ar to dalās. Tādēļ jau septīto reizi dziedošie svētceļnieki devās ciemos pie tiem, kuri viņus vasarā ir sastapuši un uzņēmuši ceļā.

Šoreiz apmeklējuma mērķis bija Neretas Svētā Gara Romas katoļu draudze. Neretu jau vasarā ierosināja apmeklēt skolotāja Staņislava Rudāka. Tā šī ciemošanās kļuva par nelielu svētceļojumu divu dienu garumā. Daudzus tālus ceļus izbraukājušais Babinu ģimenes zaļais busiņš sestdien devās ceļā, piestājot Līvbērzes kultūras namā un sniedzot priekšnesumu tiem, kurus bija uzrunājis piedāvājums iepazīties ar svētceļnieku pieredzi. Pēc koncerta sekoja sadraudzība, kopīga tējas dzeršana un mielasts, kuru pavadīja kluss prieks, kas dzimst to cilvēku vidu, kuri ir vienoti ticībā labajam.

Svētceļnieki nakšņoja Jelgavas novada Zaļenieku pagasta „Dimzēnos” – mājā, kura ir atvērta visiem, kuri savu dzīvi uzskata par svētceļojumu. Svētdienas rītā pēc labām brokastīm ceļojums turpinājās pa Liepājas diecēzes svētceļnieku nemainīgo maršrutu cauri Bauskai uz Skaistkalni, pa sniegotajiem Latvijas lauku ceļiem, kuri dažādos gadalaikos ir atšķirīgi, taču cilvēka ceļojums pie sevis un pie Dieva vienmēr ir tas pats. Īsi pirms Neretas tradicionālajā svētceļnieku atpūtas vietā tika izmantota iespēja izvārtīties sniegā pašiem un, brālīgi apvienojot spēkus, izvārtīt arī citus. Kad vairs nebija spēka dzīties pakaļ veiklajiem svētceļnieku soļiem, tika liktas lietā sniega pikas. Pēc šāda adrenalīna, dopamīna un serotonīna kokteiļa svētceļnieku ķermeņos, kuru sagādā vienkārši ziemas prieki, par kuriem cilvēki, īpaši pieaugušie, bieži aizmirst, svētceļnieki nosalušām rokām, bet prieku sejās un sniegu kabatās, ieradās Neretas baznīcā. Tā viņus sagaidīja ar lielu, stipri izkurinātu krāsni, kura uz brīdi kļuva par svētceļnieku nedalītas uzmanības objektu. Svēto Misi celebrēja draudzes prāvests Andrejs Skadiņš, kurš savā homīlijā uzsvēra kristības nozīmi cilvēka ceļā pie Dieva. Svētceļnieku priekšnesums sākās pēc Svētās Mises un tajā piedalījās gandrīz visa draudze, kā arī vairāki neretieši, to skaitā arī luterāņu draudzes mācītājs ar sievu un vairākas Neretas skolas skolotājas.

Priekšnesums „Dzīve ir svētceļojums” ir sakoncentrēts svētceļojuma vietu, cilvēku, skaņu un sajūtu apkopojums 40 minūšu garā koncertā. Tas ir laiks, kad svētceļnieki ar tiem, kuri ir klātesoši, dalās ar to patiesību un prieku, kuru piedzīvojuši svētceļojumu laikā. Priekšnesums noslēdzās ar kopīgu lūgšanu Vissvētākajai Jaunavai Marijai un siltu, sirsnīgu viesošanos draudzes mājā, kurā, iestiprinājušies ar Svētes rupjmaizi un Neretas kliņģeri, svētceļnieki ar neretiešiem vienojās kopīgā dziedāšanā. Šis pasākums bija kārtējais apliecinājums tam, ka dalīts prieks ir dubults prieks un tam veltītais laiks ir ar mūžības vērtību.

_____________ 

^[1] EG, 1.
^[2] Benedikts XVI, enciklika Deus caritas est (2005.gada 25.decembris), 217.
^[3] Sal. KBK, 163.

^{Edgars Svētiņš
Foto: Ingus Vrubļevskis}