Kaut kādā mērā tas norāda uz nospiedošo, nedrošo gaisotni, kas valdīja mācekļu kopienā (Mk 14, 27; Mt 26, 31). Viņiem arvien vēl nebija viegli apjēgt visu, ko tie pēdējās dienās bija piedzīvojuši. Arī evaņģēlista pieminētā darbības vieta – jūra – atgādina dzīves grūtības un pārbaudījumus. Šī atgriešanās pie iepriekšējā, it kā nekas nebūtu noticis (vai varbūt izlikšanās, ka problēmu nemaz nav, viss kaut kā rit savu gaitu), nenes cerētos rezultātus: septiņu vīru pūles tajā naktī kaut ko noķert izgāžas – tīkls ir tukšs. Nakts nav vien laika norāde, tā ir arī zīme Kunga prombūtnei.
Gaismai austot – kā tas mēdz būt Svētajos Rakstos – notiek dievišķā atklāšanās (Magdalas Marija pie tukšā kapa: Jņ 20, vai arī Vecajā Derībā uguns stabs tuksnesī: Izc 14, 24). Jēzus gaida savus draugus krastā. Viņa klātbūtne iezīmē nakts beigas, jaunās dienas un jaunās dzīves iesākumu. Viņš jautā pēc kādas zivs, ko apēst, bet šiem septiņiem nākas atzīt savu nabadzību un nespēcību. Jēzus, kuru viņi arvien nav pazinuši, aicina meklēt citur: “Izmetiet tīklu laivas labajā pusē, un jūs atradīsiet.” Mācekļi paklausa šim aicinājumam, kaut gan, balstīdamies iepriekšējā pieredzē, viņi pavisam taisnīgi varēja iebilst. Loms izrādās pārmērīgs, brīnumains, varbūt pat prātam neaptverams, tomēr drīzāk ne jau zivju skaita, bet gan pēc vilšanās piedzīvotās veiksmes dēļ.
“Tas ir Kungs!” vēlreiz caur mācekļa muti apustuļiem atskan Lieldienu vēstījums, Kunga uzvara pār nāvi. “Tas ir Kungs!” atskārst māceklis, ko Jēzus mīlēja, un liek to saprast Pēterim. Arī šodien dažreiz gribas, lai Jānis būtu līdzās Pēterim, lai kvalificēta ticības pieredze ievirzītu apustuļu pēcteču spontanitāti, atgādinot, ka Baznīcas laivu stūrē Kristus, ka Kungs ir tas, kurš liek man izmest un ievilkt tīklus, Viņš ir tas, kurš aicina pie sava mielasta galda. Tas ir Kungs! Mana apustuliskā dzīve, man uzticētā sūtība ir mana dzīve Kungā – lūk, viena no augšāmcelšanās un sastapšanās konsekvencēm. Jānis iemieso ticības sensibilitāti, kas spēj dzīves pārmaiņās atklāt augšāmceltā Jēzus klātbūtni un pestījošo darbību.
Bet ar brīnumaino lomu viss vēl nav beidzies. Zīmīgi, ka tieši šajā momentā profesionālam zvejniekam ir jākļūst par “lopkopi”: Pēteris tiek aicināts būt priekšgalā Kunga ganāmpulkam. Un atkal jau nevaram nepamanīt, ka iepriekšējā pieredze (zvejnieka pieredze, trīskārtējas noliegšanas pieredze) netiek ņemta vērā: noteicoša ir piederība, piekļaušanās Kristum. Tieši to sevī ietver trīskāršais jautājums: vai tu mani mīli? Saprotam, ka Pētera (un arī jebkurš cits) kalpojums nav nedz pagodinājums, nedz atlīdzība, nedz atzinība par līdzšinējo pieredzi, nedz kāpums pa karjeras kāpnēm. Mācekļa karjera ir karjera uz leju! Kristus to lieliski rezumē: “Seko man!”
Uzticot savu dzīvi Jēzum, ir jābūt gataviem uz visu: tā ir vienīgā patiesi pārveidojošā pieredze, kas jāņem vērā. Uzticēsimies un ļausim, lai Kristus augšāmcelšanās augļi arvien skaidrāk atklājas mūsu ikdienas gaitās. Mieramtuvu.lv
Attēls: James Tissot (1894) | 
