lai kopā ar Jelgavas bīskapu, garīdzniekiem un ticīgo tautu svinētu Skaistkalnes Dievmātes, Ģimeņu Karalienes, svētkus. Varu teikt, ka Skaistkalnes Dievmāte īpaši lūdzas par topošajām un esošajām ģimenēm, tādēļ neaizmirsīsim bieži steigties pie viņas ar savām lūgšanu vajadzībām! Pēdējos gados ir izveidojusies skaista tradīcija no Rīgas un Jelgavas doties uz Skaistkalni kājām, lai maija mēneša pirmajā svētdienā kopā ar paulīniešu tēviem, draudzi un visu Jelgavas diecēzi svinētu šos Dievmātes svētkus. Izmantosim šo brīnišķīgo, Dieva dāvāto iespēju!
Tuvojas Jēzus Debeskāpšanas svētki, kuros pieminam Jēzus uzkāpšanu Debesīs. Jēzus aiziet, bet paliek Baznīca, kuru uztur un vada Svētais Gars. Jēzus šodienas Evaņģēlija fragmentā uzsver: “Iepriecinātājs, Svētais Gars, ko Tēvs atsūtīs manā vārdā, jums iemācīs visu un atgādinās jums visu, ko Es jums sacīju.”
Vatikāna II koncils dokumentā Lumen gentium, atsaucoties uz svēto Augustīnu, norāda, ka Jaunava Marija ir Baznīcas bērnu, Kristus locekļu, Māte, jo viņa ar savu mīlestību līdzdarbojas tajā, lai Baznīcā dzimtu ticīgie, kas ir šīs Galvas locekļi (LG 53). Mūsdienās aizvien vairāk izplatās tendence individualizēt ticību, uzskatot, ka ticība ir mana privāta lieta un ka es pats varu ticēt tā, kā man ienāk prātā. Tomēr šodien mēs Evaņģēlijā dzirdam Jēzus vārdus: “Kas mani mīl, tas pildīs manus vārdus, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un viņā iemājosim.” Baznīca ir trīsvienīgā Dieva attēls un atspulgs. Tikai esot Baznīcā un kopā ar Baznīcu, man ir dota “garantija”, ka saņemšu pestīšanas Vēsti pilnīgā, nesakropļotā veidā, tieši tā, kā to mums ir atnesis Jēzus kopā ar saviem apustuļiem. Dievs Tēvs sūta savu Dēlu, un no šīs mīlestības sūtības izplūst Svētais Gars, kurš pēc izliešanās Vasarsvētkos piepilda un pārņem Baznīcu, kura savukārt tālāk turpina pasaulē Jēzus pestīšanas uzdevumu un misiju. Jaunava Marija, Baznīcas Māte un Svētā Gara Līgava, ir tā, kura rūpējas par saviem bērniem un kuras patvērumā mēs ik dienas varam steigties. Dokuments Lumen gentium, atsaucoties uz svēto Ambroziju un citiem Baznīcas tēviem, uzsver, ka Jaunava Marija ir Baznīcas pirmtēls attiecībā uz ticību, mīlestību un pilnīgo vienotību ar Kristu (LG 63).
Tomēr jau pirmajos gadsimtos parādījās dažādas grūtības ar to, kā tad, esot vienā Baznīcā, izdzīvot ticību dažādās kultūrās, tradīcijās un ar dažādu individuālo pieredzi un uzskatiem. Par to liecina arī šīsdienas pirmajā lasījumā aprakstītie notikumi no tā saucamā Jeruzalemes koncila. Tie jūdi, kuri kļuva par kristiešiem, uzstāja, lai visi kristieši ievēro jūdu likumus un paražas. Tomēr no pagānisma kristietībā ienākušie uzskatīja, ka viņiem jūdu paražas vairs nav saistošas. Konflikts brieda tik liels, ka bija nepieciešama sanāksme jeb “koncils”, kurš tad arī notika Jeruzalemē. Tajā tika nospriests, ka kristiešiem no jūdaisma priekšrakstiem ir jāievēro tikai pašas svarīgākās lietas. “Svētais Gars un mēs nolēmām jums neuzlikt nekādu citu nastu kā tikai šo nepieciešamo: atturēties no dievekļiem ziedotiem upuriem, no asinīm, no tā, kas nožņaugts, un no netiklības.” Tādējādi jau pašos pirmsākumos iezīmējās konflikts un mēģinājumi to risināt, kas turpināsies visus turpmākos gadsimtus, – kā Baznīcā savienot nemainīgo Dieva patiesības Vēsti ar mainīgajiem ārējiem apstākļiem un sabiedrību, civilizāciju, kas mainās līdz ar gadsimtiem. Ko Baznīcā laika gaitā drīkst mainīt, un kam jāpaliek nemainīgam?
Kā viens no spilgtākiem šī “konflikta” piemēriem ir jautājums, kurš tad tiks pestīts. Jau no pirmajiem gadsimtiem bija spēkā svētā Cipriāna tēze, ka ārpus Baznīcas nav pestīšanas. Svētais Cipriāns, izsakot šo domu, uzsvēra, ka ārpus Baznīcas nav pestīšanas tiem, kuri ir bijuši Baznīcā, bet vēlāk no tās ir aizgājuši. Vēlāk, 5. gs., Baznīcas tēvs svētais Fulgencijs no Rispes šo svētā Cipriāna uzskatu padarīja radikālāku, uzsverot, ka neviens, kas atrodas ārpus redzamajām Baznīcas struktūrām, nevar būt pestīts. Tāds ekskluzīvisks uzskats Baznīcā valdīja līdz pat Vatikāna II koncilam, kurā no jauna tika uzdots svarīgais jautājums: kādas ir katoliskās Baznīcas “robežas”? Vai Baznīca ir tikai redzamās struktūras, institūcija, vai arī Baznīca ir kas vairāk? Svētā Cipriāna tēze arī mūsdienās nav atcelta, tomēr šodien mēs skaidri apzināmies, ka formāla, “automātiska” piederība Baznīcas struktūrām vēl “automātiski” negarantē pestīšanu un nonākšanu Debesīs. Nav “automātiskās” pestīšanas. Neviens Debesīs nenonāks “nejauši”. Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ nav vai nevar iekļauties redzamajā Kristus Miesā, Dieva tautā – katoliskajā Baznīcā. Tas, pa kādiem ceļiem Svētais Gars viņus ved uz pestīšanu, mums nav zināms, tomēr mums, kas esam Kristus Baznīcas locekļi, ir pienākums tiekties uz svētumu un ar Svētā Gara palīdzību un Jaunavas Marijas, Baznīcas Mātes, aizlūgumiem gādāt, lai mūsu katra, visu mūsu draudžu kopienu un visas Baznīcas vaigs spoži atspīdētu pasaulē, lai ikviens, redzot mūsu dzīves piemēru un liecību, vēlētos būt par Baznīcas, Kristus Līgavas, locekli. Lūgsim Vissvētāko Jaunavu Mariju, Māras zemes Karalieni, lai viņa šajā maija mēnesī, kad viņu īpaši godinām, aizlūdz par mums katru un par visu mūsu Latviju. Mieramtuvu.lv
Foto: paulīniešu tēvs J. Vīlaks |
