Francisks norādīja, ka kristietim vienmēr vajadzētu sajust pār sevi Dieva svētību un iet uz priekšu, lai darītu labu. Kristietis ir Dieva Tēva svētīts cilvēks – viņš sacīja. Taču kādas ir šīs svētības iezīmes? Pirmā iezīme: Kristietis ir izvēlēts. Dieva izrādītā izvēle ir ļoti personiska. Viņš aicina mūs katru personīgi, bet nevis kā kādu masu. „Padomāsim par laulāto pāri, kas gaida bērnu”, mudināja Svētais tēvs. „Viņiem interesē, kāds būs šis bērns. Kāds būs viņa smaids? Kā viņš runās? Es uzdrošināšos apgalvot, ka arī Tēvs ir sapņojis par katru no mums kā tētis un mamma sapņo par gaidāmo bērnu. Un tas tev sniedz lielu drošību. Tēvs gribēja nevis ļaužu masu, bet tevi: tevi, tevi un tevi. Katru no mums. Tas ir mūsu attiecību ar Dievu pamats. Mēs runājam par Tēvu, kurš mūs mīl, kurš mūs ir izvēlējis, kurš mums ir devis vārdu”. Pāvests piebilda, ka, apzinoties šo patiesību, proti, ka mēs esam Dieva izvēlētie bērni, savā sirdī piedzīvojam lielu mierinājumu. Mēs nejūtamies atstāti, jo mums nesaka: Tiec taču pats galā kā māki! Mēs esam Viņa izvēlētie un mīļotie bērni. Otrā iezīme: īsts kristietis vienmēr jūt vajadzību saņemt no Dieva piedošanu. Tas, kurš nejūt šādu vajadzību, nav īsts kristietis. Pateicoties Kristus izlietajām asinīm, Dievs mums visiem ir piedevis. Šajā sakarā Francisks jautāja, par kādu piedošanu ir runa? Tad viņš mudināja: „Pieliec nedaudz pūles un atsauc atmiņā slikto, ko esi darījis! Nevis to, ko ir darījis tavs draugs, kaimiņš vai kaimiņiene, bet tu pats”. Es esmu darījis to un to, un Kungs man visu ir piedevis. Lūk, tāpēc es esmu Dieva svētīts! Trešā iezīme: kristietis nekad nestāv uz vietas, bet vienmēr atrodas ceļā, lai darītu labu. Viņš vienmēr atrodas ceļā uz pilnību, uz tikšanos ar Kristu, kurš mūs ir atpestījis. Kristietis, kurš stāv uz vietas, līdzinās Evaņģēlijā aprakstītajam cilvēkam, kurš saņēma talentu un ieraka to zemē. Viņš baidījās dzīvot, baidījās pazaudēt talentu, baidījās no sava kunga. Viņš apraka talentu baiļu vai ērtības dēļ, lai mierīgi pavadītu savu dzīvi. Taču kristietis vienmēr ir ceļā, lai darītu labu un ietu uz priekšu. Noslēdzot homīliju un apkopojot iepriekš sacīto, pāvests atgādināja, ka tā ir „kristieša identitāte”. Viņš ir svētīts, jo ir izvēlēts, saņēmis piedošanu un atrodas ceļā. Radiovaticana.va
Foto: L'Osservatore Romano | 
