Minētajā apkārtrakstā tiek vēlreiz atgādināts, ka derīgai Euharistijas svinēšanai, saskaņā ar Kristus pavēli: “Dariet to Manai piemiņai” un saskaņā ar Kanonisko tiesību kodeksa 924. kanonu, ir lietojama neraudzēta, tīru kviešu maize un dabisks vīnogu vīns, bez citu vielu piemaisījumiem un nesaskābis. Euharistijas maize un vīns Lielākā ažiotāža pēc pieminētā apkārtraksta radās par to, ka Euharistijas svinēšanai netiek pieļauta maize pilnīgi bez glutēna. Arī laikrakstos, žurnālos un sociālos tīklos sašutušie uzdeva jautājumus: ko darīt cilvēkiem, kuriem ir celiakija? Patiesībā šī lieta nav nekas jauns, un arī mēs Latvijā sastopamies ar gadījumiem, kad cilvēki nāk un saka, ka viņiem ir šāda slimība un ka nevar lietot parasto kviešu maizi. Nepatīkami ir tas, ka tika sacelta trauksme šo cilvēku aizstāvībai, neiedziļinoties Vatikāna kongregācijas izdotajā dokumentā. Jau dokumenta sākumā, pirmajā punktā, teikts, ka Dievišķā kulta un sakramentālās disciplīnas kongregācija vēršas pie diecēžu bīskapiem un viņiem pēc likuma pielīdzināmajiem ar pāvesta Franciska mudinātu atgādinājumu par pienākumu rūpēties, lai Euharistija tiktu cienīgi svinēta. Tālāk, ceturtā punkta A apakšpunktā, skaidri norādīts, ka pilnīga bezglutēna maize ir nederīga Euharistijas svinēšanai. Derīga matērija ir maize, kas ir daļēji bez glutēna jeb ar zemu glutēna sastāvu vai tā, kurā ir pietiekams glutēna sastāvs, lai to izceptu bez citu vielu pamaisījuma. Līdzīgi šajā dokumentā ir skaidrojums par vīnu (4.b), kas tiek lietots Euharistijā. Tiek pieļauts, ka Sv. Misē lieto vīnogu sulu, kurā rūgšanas process ir apturēts un kas neizmaina tās būtību (piem., sasaldējot). Turpinājumā (4.c) kongregācija dokumentā skaidri norāda, ka diecēzes bīskaps ir tas, kuram ir tiesības dot atļauju lietot maizi ar zemu glutēna sastāvu un vīnogu sulu kā Euharistiskās zīmes gan ticīgajiem, gan priesterim. Atļauja var tikt dota uz laiku, kamēr ir aktuāla konkrētā vajadzība. Kā rīkoties, ja uzturā nevar lietot glutēnu? Vienlaicīgi 5. punktā dokuments skaidro, ka Euharistiskā matērija var būt pagatavota no ģenētiski modificētām pamatvielām. (Sal. šīs pašas kongregācijas prefekta vēstule Prot. N. 89/78–44897 no 2013. gada 9. decembra). Gadījumā, ja kādam ir ārsta norādījumi, ka viņš nedrīkst lietot uzturā glutēnu saturošu maizi, būtu jāgriežas pie savas draudzes prāvesta (var paņemt līdzi dokumentu ar ārsta norādījumiem) un jālūdz atļauja no bīskapa, lai varētu pilnībā piedalīties Sv. Misē. Pēc tam jāvienojas ar prāvestu, kādā veidā tiks pasniegta Sv. Komūnija konkrētajā gadījumā. Esot ārpus savas draudzes, būtu ļoti ieteicams pirms Sv. Mises pieiet pie priestera un pajautāt viņam par iespēju pieņemt Sv. Komūniju, informējot par savu slimību un bīskapa sniegto atļauju. Euharistija zem vienas vai divām zīmēm Šajā pašā reizē vēlos atgādināt arī par Sv. Komūnijas pieņemšanu parastajos apstākļos. Dažkārt ir dzirdēts pārmetums no katoļu puses, ka mēs nesaņemam pilnīgi Sv. Komūniju, jo tā ir tikai zem Maizes zīmēm. Tādēļ atsaukšos uz vispārējo ievadu Romas Misālē (lūgšanu grāmatu, pēc kuras tiek svinēta Sv. Mise) un pieminēšu Svēto Rakstu vietas, kurās tas ir minēts. “Sakramentālās zīmes pilnīgākā forma Svētajai Komūnijai ir tad, kad to pieņem zem abiem veidiem. Jo tādā formā kļūst izteiksmīgāka Euharistiskā mielasta zīme un skaidrāk atklājas, ka jaunā mūžīgā Derība ir noslēgta Kunga Asinīs, kā arī kļūst apjaušams sakars starp Euharistisko maltīti un eshatoloģisko mielastu Tēva valstībā. Dvēseļu ganiem jārūpējas, lai ticīgajiem, kas ritā ņem dalību vai vienkārši ir klāt, pēc iespējas skaidrākā veidā tiktu atsaukta atmiņā katoliskā mācība par Svētās Komūnijas formu saskaņā ar Tridentas koncila garu. Vispirms Kristum ticīgajiem ir jāatgādina, ka katoliskā ticība māca, ka arī tikai zem vienas zīmes tiek pieņemts viss un nedalīts Kristus un patiess Sakraments un ka tāpēc, runājot par Komūnijas augļiem, netiek laupīta neviena pestīšanai nepieciešamā žēlastība no tiem, kuri pieņem tikai vienu Euharistisko zīmi. [1] Turklāt jāpaskaidro, ka Baznīcai sakramentu dalīšanā ir vara, saglabājot to būtību, noteikt vai izmainīt to, ko viņa atzīst par lietderīgu sakramenta cienīguma veicināšanai vai pieņēmēju labumam dažādo laiku, vietu un apstākļu dēļ. Tāpat ticīgie jāmudina, lai svētajā ritā, kurā Euharistiskā mielasta zīme skaidrāk izpaužas, viņi ņemtu aktīvāku dalību. [2] Ar diecēzes bīskapa lēmumu un tad, kad iepriekš ir izdarīta pienācīga katehēze, Komūnija no biķera ir atļauta šādos gadījumos [3]: 1. Pieaugušajiem viņu kristību Misē; pieaugušajiem viņu iestiprināšanas Misē; kristītajiem, kas atgriežas Baznīcas vienībā; 2. Laulātajiem viņu laulību Misē; 3. Diakoniem viņu iesvētīšanas Misē; 4. Abatei viņas iesvētīšanas Misē; jaunavām viņu konsekrēšanas Misē; ordeņa ļaudīm un viņu vecākiem, tuviniekiem un līdzbiedriem pirmo, atkārtoto un mūžīgo solījumu Misē, ja vien šajā Misē viņi saliek vai atjauno svētsolījumus; 5. Tiem, kas tiek iesvētīti kādam kalpojumam, viņu iesvētīšanas Misē; misionāru palīgiem – lajiem Misē, kurā viņi publiski uzņemas savus pienākumus; kā arī citiem Misē, kad viņi saņem kādu baznīcas uzdevumu; 6. Pasniedzot viatiku (Slimnieku sakramentu), slimniekiem un visiem klātesošajiem, kad Mise tiek celebrēta slimnieka mājās; 7. Diakoniem un kalpotājiem, kad viņi Misē pilda savu pienākumu; 8. Visiem, kas piedalās rekolekcijās, Misē, kas tiek speciāli svinēta šo rekolekciju dalībniekiem un kurā tie piedalās; visiem, kuri darbojas kādā pastorālā sanāksmē, Misē, kurā viņi kopīgi piedalās; 9. Tiem, kuri uzskaitīti nr. 2 – 4, viņu jubilejas Misē; 10. Krusttēvam, krustmātei, vecākiem, laulātajam draugam, kā arī pieauguša kristītā katehētiem – lajiem viņu ievadīšanas Misē kristīgajā ticībā; 11. Vecākiem, ģimenes locekļiem, kā arī lielākiem labdariem jauniesvētīta priestera pirmajā Misē; 12. Brālību locekļiem konventa Misē vai garīgās apvienības Misē. Turklāt bīskapu konferences var noteikt, kam un kādos apstākļos diecēžu bīskapi var atļaut pieņemt Komūniju zem abām zīmēm arī citos gadījumos, kam ir liela nozīme kādas kopības vai ticīgo apvienības garīgajā dzīvē. Šajās robežās diecēžu bīskapi var uzskaitīt atsevišķus gadījumus, tomēr ne tādā veidā, ka atļauja tiktu dota bez kādas izšķirības, bet gan lai būtu skaidri norādīti svinību gadījumi un kas tajos atļauts un kas aizliegts; turklāt jāizvairās no gadījumiem, kad Komūnijas pieņēmēju skaits ir pārāk liels. Tāpat arī personu lokam (ticīgo apvienībām), kam šāda atļauja tiek piešķirta, jābūt stingri apzīmētām, labi sakārtotām un viendabīgām.” [4] Saprotu, ka šie iepriekšminētie argumenti ir ņemti no Baznīcas dokumentiem, bet tie savu pamatu smeļas Svētajos Rakstos. Balstoties uz tiem, Baznīca arī nosaka veidu, kādā pieņemama Sv. Komūnija, nemainot tās būtību, kā to vēlējās Kristus. Lūkasa evaņģēlija 24. nodaļā lasām par augšāmcēlušā Kristus sastapšanos ar mācekļiem Emausas ciemā: “Un notika, ka Viņš (Kristus), būdams ar tiem (mācekļiem) pie galda, paņēma maizi un svētīja, un lauza, un pasniedza to viņiem. Tad viņu acis atvērās; un tie pazina Viņu, bet Viņš nozuda no to acīm”. (Lk 24,30–31). Arī Jāņa evaņģēlijā lasām: “Es esmu dzīvības maize – saka Kungs. Kas nāk pie Manis, tas izsalcis nebūs; un kas tic uz Mani, tam neslāps nemūžam. (Jņ 6,35) Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, lai tie, kas to ēd, neviens nemirtu. (50) Un maize, kuru es došu, ir mana miesa par dzīvi pasaulei. (52) Kā Mani ir sūtījis dzīvais Tēvs, tā arī tas, kas Mani ēd, dzīvos caur Mani. (58)”. Visi šie evaņģēliju panti norāda, ka Sv. Komūnijas pieņemšana zem Maizes zīmēm nemazina Kristus klātbūtnes pilnību. Tādēļ būtisks ir nevis veids, kādā mēs pieņemam Kristu Sv. Komūnijā, bet kādi esam mēs paši, kāda ir mūsu sirds, domas, darbi, vārdi. Vai tie liecina, ka patiesi ticam Kristus klātbūtnei Vissvētākajā Altāra sakramentā un mūsu dzīvē? Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins
Izdevums "Nāc", Nr.4 (98) _______________________ [1] Decr. de Communione eucharistica, cap. 1-3
[2] Ibid., cap. 2
[3] Instr. Sacramentali Communione, 29. jūnijs 1970.
[4] Romas Misāles vispārējais ievads, Nr.240-242, Rīgas Metropolijas kūrija, 1987. | 
