Esmu ļoti zinātkārs, un man patīk daudz ko iemācīties un uzzināt daudz ko jaunu. Dieva milzīgais, plašais visums ir bezgalīgi fascinējošs, un, jo vairāk es apgūstu un piedzīvoju, jo lielāka godbijība man rodas pret Dievu Radītāju. Tātad... vai ziņkāre ir slikta vienīgi tad, kad tā ir saistīta ar citu privāto dzīvi? Vai arī tad, kad tā atrauj mūs no nopietnas lūgšanas? Vai tad, kad tā dara mūs lepnus par zināšanām, pie kurām esam tikuši? Vai ir nepareizi vēlēties visu zināt un visu piedzīvot? Atbilde: Jūsu uzdotais jautājums paceļ ļoti būtisku jautājumu, runājot gan par garīgo izaugsmi kopumā, gan jo īpaši par garīgo izaugsmi digitalizētajā pasaulē. Kā mēs visi zinām, digitālā revolūcija izraisījusi informācijas revolūciju. Mūsdienās ar saviem pirkstgaliem vienā mirklī varam piekļūt daudz plašākai informācijai, nekā pasaules zinātnieki būtu varējuši apkopot visas savas dzīves laikā vēl pāris simts gadus agrāk. Tāpat kā visi tehnoloģiskie sasniegumi, digitālā revolūcija ir morāli neitrāla. Mums dotā paplašinātā piekļuve informācijai var vai nu palīdzēt mums ceļā uz svētumu, vai arī kavēt to. Tā var padarīt vieglāku mācīšanās tikuma attīstīšanu, bet tā var arī palīdzēt daudz vieglāk iekrist ziņkārības netikumā. Tā ir galvenā atšķirība, atbildot uz Jūsu jautājumu, proti, “mācīšanās” pret “ziņkāri”. "Studiositas" tikums Mācīšanās ietver visas labās lietas, ko Jūs savā jautājumā aprakstījāt. Mēs nevaram mīlēt to, ko nepazīstam. Dieva radības pētīšana un studēšana var palīdzēt labāk iepazīt Dievu, gluži tāpat, kā, pētīdami mākslinieka darbus, mēs varam labāk iepazīt mākslinieku, un savukārt, labāk pazīstot Dievu, mēs varam labāk mīlēt Viņu – tas ir mūsu eksistences mērķis. Patiesībā, tieši tam ir paredzēts mūsu intelekts. Tieši tāpēc kristīgā garīgās dzīves tradīcija studiositas ierindo starp tikumiem. Studiositas ir studēšanas tikums, mūsu prāta pielietošana studijām un mācībām, lai mēs varētu pieaugt zināšanā un pasaules, mūsu pašu un Dieva izpratnē. Mūsdienās mums ir tendence lietot vārdu “studēt” attiecībā vienīgi uz akadēmisko darbību, turklāt ar samērā nepatīkamu pieskaņu, konotāciju. Bet tradicionālais studiositas tikums ir daudz plašāks. Tas attiecas uz centību un centieniem patiešām mācīties, iemācīties, pielikt pūles, lai saprastu lietas, pielietot savu prātu, lai pieaugtu zināšanā un gudrībā. Mūsdienās šajā kontekstā vārds “mācīšanās” varētu būt labāks ekvivalents latīniskajam “studiositas”. "Curiositas" netikums Taču, tāpat kā ikviens cilvēka dvēseles spēks, šī spēja mācīties var tikt deformēta, izkropļota. Tā vietā, lai attīstītu sevī studēšanas [mācīšanās] tikumu, mēs varam iekrist curiositas jeb ziņkārības netikumā. Kristīgajā garīgās dzīves tradīcijā šim vārdam, tāpat kā “studiositas”, ir tehniska nozīme. Ziņkārības netikums attiecas uz virspusēju informācijas vākšanu, alkām un slāpēm uzsūkt jaunākos tenku virsrakstus tikai tāpēc, ka tas ir jaunums. Ziņkārība beidzas tur, kur sākas mācīšanās. Līdzīgi kā taurenis, kurš lido no zieda uz ziedu, nesavāc nektāru, bet bite nolaižas uz zieda un, pavadīdama uz tā ilgāku laiku, sasūc un savāc visu, ko vien puķe var dot. Ziņkārība bieži vien ir saistīta ar citiem netikumiem, sevišķi, plāpāšanu, tenkošanu, pārmērīgu piesaisti stiliem un modēm, laika izšķiešanu, baumošanu, sacensību par to, kurš pirmais tiks pie svaigām tenkām. Ziņkāre šajā nozīmē – kā virspusējas alkas pēc jaunas un kutinošas informācijas kavē garīgo izaugsmi. Dievs runā uz mums vienmēr, bet, ja mēs pastāvīgi vazājamies apkārt un tukši pļāpājam, mēs liedzam sev Viņu sadzirdēt. Mums ir tendence neatvēlēt tik ļoti nepieciešamo laiku pārdomām un pašanalīzei. Mēs esam tā aizrāvušies ar ārējiem notikumu aspektiem, vai nu pašu dzīves, vai apkārtējās pasaules, ka mēs reti kad ieturam pauzi, lai apsvērtu iekšējos aspektus: iemeslus un likumsakarības, nozīmes un sekas. Dievs reti kliedz. Viņš pārāk stipri mūs mīl, lai ar varu piespiestu mūs Viņā klausīties. Jēzus atteicās lēkt lejā no tempļa, lai nepievērstu ļaužu uzmanību, kaut gan tas noteikti varētu nokļūt jaunāko ziņu virsrakstos. Viņš vēršas pie mums intīmāk, klusāk, personīgāk. Ziņkārības netikums vai virspusības, paviršības netikums padara mūsu dvēseles nocietinātas un nepieejamas viņa padomiem, gluži kā akmenājs vai ceļmala, kurā iekrita sēkla līdzībā par sējēju, un tādējādi Viņa vārdi nevar ietiekties dziļumā un iesakņoties. Tād nāk putni (sātans) un izrauj tos ārā un apēd, atstājot mūs “ar satricinājumiem satricinātus no satricinājumiem” (kā teicis T. S. Eliots). Intelektuālā alkatība Vēl viens netikums, kas var mūsos deformēt Dieva doto spēju mācīties - tā ir alkatība. Parasti mēs domājam, ka alkatība saistīta ar naudu. Bet mēs tiklab varam būt alkatīgi attiecībā uz zināšanām. Alkatība ir pārmērīgas alkas pēc mantas, bet zināšana ir garīga manta. Intelektuāla mantkārība atšķiras no ziņkārības pēc būtības ar to, ka tā parasti ietver sevī dziļākas zināšanas. Taču arī tā kavē mūsu garīgo izaugsmi. No vienas puses, tā kā mēs pieaugam zināšanā, mēs varam kļūt snobiski, skatīties uz citiem no augšas, jo tie nezina tik daudz kā mēs. Tas ir tiešs apvainojums kristīgajai žēlsirdībai. No otras puses, tā var mūs arī no kaut kā novērst. Šajā gadījumā slāpes pēc jaunām pieredzēm un pēc jaunu kompetences jomu attīstīšanas ir pārmērīgas, neproporcionālas mūsu dzīves misijai. Bauda no jaunu zināšanu iegūšanas (kas pati par sevi ir leģitīma, likumīga) tā pārņem prātus, ka pienākumi dzīvē tiek ignorēti, atstāti novārtā. Es pazīstu ne vienu vien ģimeni, kas izjukusi tamdēļ, ka laulātais -zinātnieks kļuva pārlieku pārņemts ar pētījumiem - kā alkatīgs biznesmenis ar naudas pelnīšanu. Tas var notikt tiklab arī attiecībā uz zināšanām par garīgās dzīves lietām. Pieaugšana Dieva un Viņa plāna pazīšanā, piemēram, nekad nedrīkst nošķirt vīru no sievas un bērniem. Zināšanas ir domātas, lai kalpotu mīlestībai, un beigās mēs tiksim tiesāti pēc tā, cik esam mīlējuši Dievu, īstenodami Viņa gribu, nevis pēc tā, cik daudz zinājām par Baznīcas mācību un svēto dzīvēm. Un šī var būt Jūsu mēraukla, Jūsu kritērijs. Skaidrs, ka esat cilvēks, kuru Dievs ir apdāvinājis ar aktīvu intelektu un plašām domāšanas spējām. Turpiniet attīstīt šīs dāvanas tāpat, kā līdz šim. Taču katru dienu drošības pēc pārbaudiet un pārliecinieties, vai nebēgat no krustiem, ko Dievs Jums sūta, un ka Jūs savas dāvanas aktīvi liekat lietā kalpošanā Dieva Valstībai, nevis tās izbaudāt tikai savam priekam. Un dīvainā un apburoši jaukā veidā Jūs konstatēsiet, ka, mīlot Dievu un tuvāko pilnīgāk, Jūsos atraisīsies Svētā Gara dāvanas, un Jūsu zināšanas par visām lietām pieaugs gan plašumā, gan dziļumā. Catholicexchange.com
Tulk.: D.Bergmane |
