Tiekoties ar prezidenti, valsts amatpersonām, civilajām autoritātēm un sabiedrības pārstāvjiem prezidenta pils Rožu dārzā, pāvests uzrunāja klātesošos un pauda prieku par atrašanos “šeit, Tallinā, vistālāk ziemeļos esošajā galvaspilsētā, kādu vien Kungs [man] ir ļāvis apmeklēt.” Pāvests uzrunā atzīmēja, ka šīs zemes gadsimtiem ilgi tikušas dēvētas par “Marijas zemi” jeb Maarjamaa, kas nav tikai zemes vēstures daļa, bet arī tās kultūras daļa. “Domājot par Mariju, man prātā nāk divi vārdi: piemiņa un auglība,” teica Francisks. “Marija ir piemiņas sieviete, kura kā dārgumu savā sirdī glabā visu dzīvo (sal. Lk 2,19). Viņa ir arī auglīga māte, kas dod dzīvību savam Dēlam.” Tāpēc, pāvests atzīmē, par Igauniju viņš vēlētos domāt kā par piemiņas un auglības zemi. Piemiņas zeme, jo tai nācies piedzīvot rūgtas ciešanas vēstures gaitā, bet, salīdzinot pagātni un nākotni, ir pamats skatīties nākotnē ar cerību un konfrontēties ar jauniem izaicinājumiem. Auglības zeme, jo, ir jābūt saknēm, uz kurām būvēt tagadni un nākotni. “Nav ļaunāka ienaidnieka kā apziņa, ka esam bez saknēm, ka nevienam nepiederam,” teica pāvests. Nedrīkst ļaut izdzist spējai brīnīties, nedrīkst pazaudēt dzīves jēgu un prieku dzīvot, kas bieži notiek tehnokrātiskajā sabiedrībā. Pāvests norādīja, ka zeme kļūs auglīga, tauta dos augļus un būs spējīga veidot nākotni tikai tik lielā mērā, cik lielā mērā tā nodibina saikni starp paaudzēm un dažādām kopienām, kas šai zemē dzīvo. Tā kļūs auglīga arī tik lielā mērā, cik lielā mērā tā spēs pārraut spirāli, kas attālinoties citam no cita, notrulina spēju just. Tālāk dienas gaitā Sv. Kārļa luterāņu baznīcā jeb Tallinas Domā notika ekumēniska tikšanās ar jauniešiem, kurā piedalījās gan luterāņi, gan katoļi, gan pareizticīgie. Jaunieši sniedza mākslinieciskus priekšnesumus, bet trīs jaunie ļaudis – Lisbele, Tauri un Mirko – sniedza liecības. Pāvests savā uzrunā pateicās viņiem, atsaucoties uz baznīcas apsīdā rakstītajiem Evaņģēlija vārdiem “Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mt. 11,28), sakot, ka šajā Evaņģēlija daļā Jēzus arī jūtas pārprasts, un Matejs raksta, ka Jēzus ir noskumis par to (sal. Mt 11,20-24) - “Bieži arī jūs kā jaunieši varat justies, ka pieaugušie jums apkārt neatzīst, nenovērtē jūsu cerības un alkas; dažreiz, kad tie jūs redz ļoti laimīgus, viņi kļūst aizdomīgi; bet ja tie redz jūs norūpējušos par kaut ko, viņi to apslāpē,” sacīja pāvests. Jaunieši bieži saskaras ar faktu, ka pieaugušie īsti nezina, ko no viņiem vēlas. Pāvests skaidroja, ka apspriedē pirms Bīskapu sinodes daudzi jaunieši prasījuši, lai kāds viņus pavadītu, ieklausītos, saprastu un atbildētu uz eksistenciālajiem jautājumiem. "Tur, kur ir Jēzus, tur ir iespēja atgriezties un atstāt aiz sevis visu, kas mūs attālina no Viņa un saviem brāļiem. Tur, kur ir Jēzus, tur mūsu dzīve iegūst Svētā Gara smaržu. Jūs esat Jēzus brīnuma aktualizācija," sacīja Francisks. Pāvests atzina, ka daudzi ir redzējuši savu vecāku mīlestības miršanu vai jaunlaulāto mīlestības sabrukumu. Daudzi ir pieredzējuši dziļas skumjas, ka nevienam nerūp viņu liktenis, ka spiesti emigrēt, lai meklētu darbu, vai arī tāpēc, ka uz viņiem visi raugās ar aizdomām, jo ir svešinieki. “Varētu likties, ka mīlestība ir mirusi, bet mēs zinām, ka tā nav! Mums ir, ko teikt un sludināt ar nedaudziem vārdiem, bet daudziem žestiem. Mēs esam vienoti ticībā Jēzum, kurš gaida, kad nesīsim Labo vēsti jaunajiem cilvēkiem, kuri ir pazaudējuši dzīves jēgu. Mēs nekad neesam vieni. Kopā ar mums ir Dievs. Viņš nebaidās iet uz nomalēm. Viņš pats kļuva par perifēriju. Ja mums pietiks drosmes iziet no saviem ierobežojumiem un doties uz perifērijām, tad tur mēs atradīsim Jēzu, jo Viņš iet mums pa priekšu katra mūsu brāļa dzīvē, kas cieš un ir atmests," sacīja Svētais tēvs. Viņš uzsvēra, ka mīlestība nav mirusi, tā nemitīgi mūs aicina un sūta. “Lūgsim apustulisko spēku nest Evaņģēlija vēsti citiem un atturēties no tendences uzskatīt savu kristieša dzīvi par atmiņu muzeju!” Tikšanās noslēdza kopīga “Tēvs mūsu” lūgšana. Vēlāk pēcpusdienā pāvests Francisks devās uz Sv. Pētera un Pāvila katedrāli, kur tikās ar Žēlsirdības misionāru māsām un labdarības organizācijas “Caritas” pārstāvjiem. Pēc tam Vabaduzes (Brīvības) laukumā pāvests svinēja Svēto Misi, kas bija Igaunijas vizītes kulminācijas punkts. Savā homīlijā pāvests salīdzināja Baltijas valstis ar pirmajā lasījumā (Izc 19,1) minētajām Israēla bērnu iziešanu no Ēģiptes verdzības un nonākšanu pie Sinaja kalna – nav iespējams nedomāt par dziesmoto revolūciju un miljons cilvēku ķēdi Baltijas ceļā: “Jūs zināt, ko nozīmē cīnīties par savu brīvību; jūs varat identificēties ar šiem ļaudīm. Mēs darīsim labi un pareizi, ja klausīsim tam, ko Dievs saka Mozum, lai saprastu, ko viņš saka mums kā tautai.” Kā tautai, kas tapusi brīva no Ēģiptes verdzības, mums jāklausās un jāmeklē. Jāmeklē Dieva griba, jo “jūs neieguvāt savu brīvību, lai kļūtu par konsumerisma, individuālisma vai varaskāres vergiem. Dievs zina mūsu vajadzības, ko bieži slēpjam aiz mūsu alkām vai iekārēm. Viņš zina arī nedrošības, vājās vietas, ko mēs mēģinām apslāpēt ar spēku un varu. Jēzus, kā dzirdējām Evaņģēlijā, iedrošina mūs šīs slāpes sirdī remdēt, nākot pie Viņa.” Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja: “Iesim pie svētā kalna, pie Mozus kalna, pie Jēzus kalna. Lūgsim Viņam šīs vizītes vārdiem – atvērt mūsu sirdis un dot Svētā Gara dāvanu.” Pirms beigu svētības došanas pāvests pateicās visiem par uzņemšanu un īpašu pateicību veltīja visiem kristiešu brāļiem un māsām, it īpaši luterāņiem, kuri Igaunijā un Latvijā bija izrādījuši viesmīlību ekumeniskajās tikšanās reizēs. Pēc Svētās Mises pāvests devās uz Tallinas starptautisko lidostu, kur pēc īsas atvadīšanās ceremonijas devās prom, lai vēlu vakarā atgrieztos Romā. D.Bergmane
Foto: Katoliku Kirik Eestis 
|
