Kristus ir dzīvs “Kristus ir dzīvs! Viņš ir mūsu cerība, un brīnišķīgā veidā Viņš ienes jaunību mūsu pasaulē.” Pirmā nodaļa: “Ko Dieva Vārds saka par jauniešiem?” Pāvests saka: “Paturēsim prātā, ka Jēzum nepatika, ka pieaugušie skatās uz jaunākajiem no augšas un valdonīgi izturas.” Otrā nodaļā, kam dots nosaukums “Jēzus, mūžam jaunais”, pāvests pievēršas Jēzus jaunības gadiem, atgādinot Evaņģēlija stāstu, kurā aprakstīts Jēzus kā jaunietis, kad Viņš kopā ar vecākiem atgriezās Nācaretē pēc atgadījuma, kad Viņš bija pazudis un vecāki Viņu atrada templī. Pāvests atzīmē, ka “pateicoties Viņa vecāku uzticībai”, jaunietis Jēzus “varēja brīvi pārvietoties un mācīties iet ceļā kopā ar citiem, ar visiem pārējiem”. Šos Jēzus dzīves aspektus nedrīkstētu ignorēt attiecībā uz jauniešu kalpošanu, “cenšoties neīstenot projektus, kuros jaunieši tiek atrauti, izolēti no ģimenes un plašākas kopienas, vai kuros viņi tiek iesaistīti elitārā vidē, kas ir pasargāta no jebkāda kaitējuma un ļaunuma”. Drīzāk mums vajadzīgi “projekti, kas var spēcināt viņus, padarīt stiprākus, pavadīt viņus attiecībās ar citiem, pamudināt viņus satikties ar citiem un atvērtu sirdi piedalīties kalpošanā, misijās”. Jēzus “nemāca jūs, jaunieši, no tālienes vai no gaismas, kas nāk no ārienes. Viņa gaisma staro no jūsu pašu jaunības, kurā Viņš ar jums dalās”. “Esot Viņam blakus, mēs varam dzert no īstā, patiesā avota, kurš uztur dzīvus visus mūsu sapņus, mūsu plānus, mūsu augstos dzīves ideālus.” Pāvests Francisks vēršas pie Baznīcas jaunatnes: “Lūgsim Kungam atbrīvot Baznīcu no tiem, kas liek tai kļūt vecai, ieslēdz to pagātnē, velk atpakaļ vai liek tai nekustīgi palikt uz vietas. Bet lūgsim Viņam atbrīvot no vēl cita kārdinājuma, proti, no domas, ka tā ir jauneklīga tāpēc, ka tā pieņem visu, ko pasaule tai piedāvā, no domas, ka tā ir atjaunojusies tāpēc, ka tā savu vēsti ir atstājusi novārtā un uzvedusies līdzīgi kā citi. Nē!” Baznīca var tikt kārdināta pazaudēt savu entuziasmu un griezties atpakaļ, meklējot pasaulīgo, viltus drošību. Jaunie ļaudis var palīdzēt tai palikt jaunai. Ir jaunieši, kuri grib, “lai Baznīca vairāk ieklausās, lai tā dara vairāk, nekā vienkārši nosoda pasauli. Viņi nevēlas redzēt Baznīcu, kura ir klusa un kurai ir bail runāt, bet arī ne tādu, kura vienmēr kā apmāta karo par divām trim lietām”. Baznīca, kura ir dzīva Baznīca, var reaģēt, pievēršot uzmanību sieviešu likumīgajām prasībām. Pāvests Francisks stāda priekšā “Mariju – jauno sievieti no Nācaretes” un viņas “jā”. “Jūs esat Dieva “tagad”” ir apustuliskā pamudinājuma trešās nodaļas nosaukums. Mēs nevaram vienkārši teikt, ka “jaunieši ir mūsu pasaules nākotne”, saka pāvests. “Viņi ir tās tagadne; pat šobrīd viņi palīdz to bagātināt.” “Mūsdienās mēs, pieaugušie, bieži krītam kārdinājumā uzskaitīt visas mūsdienu jauniešu problēmas un kļūdas... Bet kāds ir šādas attieksmes rezultāts? Lielāka distance, mazāk tuvības, mazāk savstarpējas palīdzības.” (66). Ikvienam, kurš ir aicināts būt tēvs, mācītājs, jauniešu vadītājs, vajadzētu būt spējīgam “atklāt tos ceļus, kur citi redz sienas, atpazīt potenciālu, kur citi redz tikai briesmas”. Tā Dievs Tēvs redz lietas. Runājot par to, kas notiek ar jauniešiem, pāvests atgādina par tiem, kuri dzīvo kara apstākļos, kuri tiek ekspluatēti, par nolaupīšanu, organizētās noziedzības, cilvēku tirdzniecības, verdzības, seksuālās izmantošanas un izvarošanas upuriem. Lai mēs kā Baznīca nekad nepārstātu apraudāt šīs jauniešu traģēdijas. Lai mēs nekad nekļūtu vienaldzīgi pret to... “Daudzās nabadzīgajās valstīs ekonomiskā palīdzība, ko sniedz bagātās valstis vai internacionālās organizācijas, parasti ir cieši saistītas ar Rietumu pasaules uzskatu par seksualitāti, laulību, dzīvi vai sociālā taisnīgumu pieņemšanu. Šai ideoloģiskajai kolonizācijai ir īpaši postoša ietekme uz jauniešiem. (78)” Pāvests brīdina arī par mūsdienu kultūru, kas prezentē skaistumu tā jauneklīgajā formā un izmanto jaunos ķermeņus reklāmā: “Tam ir maz kopēja ar jauniešiem. Tas nozīmē tikai to, ka pieaugušie vēlas jaunību paši priekš sevis. (79)” Tālāk tiek pievērsta uzmanība tēmai par “digitālo pasauli”, kas ir radījusi “jaunu komunikācijas veidu”, un kas var “veicināt neatkarīgas informācijas apriti”. Šī vide var būt arī “vientulības, manipulāciju, ekspluatācijas un vardarbības vieta”. Nedrīkstētu aizmirst, ka digitālajā pasaulē “valda milzīgas ekonomiskās intereses”, spējīgas radīt “mehānismus manipulēšanai ar apziņu un demokrātiskiem procesiem”. Indivīdu reputāciju apdraud virspusēja tiešsaistes prakse. Baznīca un tās priesteri nav izņēmums šajā fenomenā. Pāvests runā arī par jaunajiem ļaudīm, kuriem nākas kļūt par migrantiem. Dažās bēgļu uzņēmējvalstīs migrācija radījusi bailes un trauksmi, kas bieži tiek uzkurinātas un izmantotas politiskiem mērķiem. Tas var novest pie ksenofobiskas mentalitātes, cilvēkiem noslēdzoties sevī, un šīs problēmas risināšanai jāpievēršas apņēmīgi. Runājot par bērnu seksuālo izmantošanu, tiek atzīts, ka tas nav vienīgais Baznīcas grēks. Taču Baznīca nemeklē risinājumu ar kādas kosmētiskās operācijas palīdzību, “tai nav bail atklāt savu locekļu grēkus”. [..] Šis tumšais brīdis ar jauniešu palīdzību “var kļūt par iespēju veikt epohālas nozīmes reformu”, atvērt mūs jauniem Vasarsvētkiem (102). “Būt jaunam nenozīmē tikai tiekšanos pēc īslaicīgām baudām un virspusējiem sasniegumiem. Ja jūsu jaunības gadiem jākalpo savam mērķim dzīvē, tiem jābūt dziļas uzticības laikam, veltījoties tam no visas savas sirds.” Ceturtajā nodaļā “Varenlielā Vēsts visiem jaunajiem ļaudīm” pāvests pasludina trīs lielās patiesības. Pirmā - Dievs, kas ir mīlestība. Viņa [Dieva Tēva] atmiņa ir līdz sirds malām pildīta ar maigu līdzcietību un žēlastību, tāda, kas rod prieku, noņemot no mums katras ļaunuma atstātās pēdas... Jo Viņš mīl mūs. Viņa mīlestība ir tā, kas pieceļ, nevis notriec zemē, tā, kas samierina, nevis aizliedz, tā, kas piedāvā jaunas iespējas, nevis nosoda, tai ir nākotne, nevis pagātne. Otrā – Kristus glābj tevi. Kunga mīlestība ir varenāka, nekā visas tavas problēmas, vājības un trūkumi. Trešā – Viņš ir dzīvs! Mums tas jāatgādina sev... jo mēs riskējam uzskatīt Jēzu Kristu tikai par skaistu tēlu no tālas pagātnes, par atmiņām, par kādu, kurš izglābis mūs pirms divtūkstoš gadiem. Šajās patiesībās atklājas Tēvs un atklājas Dēls. Un kur ir Viņi, tur ir arī Svētais Gars. “Piesauciet Svēto Garu katru dienu... Jums nav ko zaudēt, bet Viņš var mainīt jūsu dzīvi, piepildīt to ar gaismu un vadīt to pa labākiem ceļiem.” Piektā nodaļa: Jauniešu ceļi “Dieva mīlestība un mūsu attiecības ar dzīvo Kristu neattur mūs no sapņošanas; tās neliek mums sašaurināt redzesloku. Gluži pretēji, - šī mīlestība mūs paceļ, iedrošina un iedvesmo mūs uz labāku un daudz skaistāku dzīvi. Jaunatne nevar palikt gaidīšanas režīmā, jo tas ir “izvēļu vecums” gan profesionālajā, sociālajā, politiskajā sfērā, gan arī partnera, dzīvesbiedra izvēlē vai pirmo bērnu radīšanas izvēlē. “Neatņemiet savai jaunībai šo draudzību [ar Jēzu]. Jūs varēsiet sajust Viņa atrašanos līdzās. Kā to piedzīvoja mācekļi ceļā uz Emausu. (156)” “Ikvienā dzīves brīdī mēs varam atjaunoties un paplašināties savā jaunībā. Kad es uzsāku savu kalpošanu pāvesta amatā, Kungs paplašināja manu redzesloku un piešķīra man atjaunotu jaunību,” raksta pāvests Francisks. “Taču es vēlos arī atgādināt, ka jūs nevarat kļūt svēti un rast piepildījumu, kopējot, atdarinot citus... Jums pašiem jāatklāj, kas jūs esat un jāizkopj savs ceļš uz svētumu. (162)” Pāvests atzīmē, ka jaunieši dažreiz “var tikt kārdināti noslēgties mazās grupās... Viņiem var šķist, ka piedzīvo brālīgumu un mīlestību, taču viņu mazā grupa patiesībā var kļūt par neko citu, kā sava ego audzēšanas vietu. Pāvests piedāvā jauniešiem “doties ārpus mazās grupas un būvēt sociālo draudzību, kur ikviens strādā kopējā labuma labad”. “Sociālā iesaistīšanās un tiešs kontakts ar trūkumcietējiem ir fundamentālais ceļš, lai atrastu vai padziļinātu cilvēka ticību un atklātu savu aicinājumu. (170)” Uz kurieni Jēzus mūs sūta? “Tur nav ne robežu, ne limitu: Viņš sūta mūs visur. Evaņģēlijs ir ikvienam, nevis tikai dažiem. Tas nav tikai tiem, kuri šķiet mums tuvāki, atvērtāki, vairāk uztver. Tas ir domāts ikvienam. (177)” Sestajā nodaļā „Jaunieši ar saknēm” pāvests Francisks saka, ka viņam ir sāpīgi redzēt, ka “jaunieši dažkārt ir apņēmušies būvēt nākotni bez saknēm, it kā pasaule būtu tikai šobrīd iesākusies” (179). Ja kāds cenšas jauniešus ietekmēt uz to, viņam grib, lai jaunie ļaudis būtu virspusēji, bez saknēm un neuzticīgi – tā, lai viņi ticētu tikai viņa apsolījumiem un rīkotos saskaņā ar viņa plāniem. Lūk, tā darbojas dažādas ideoloģijas: tās iznīcina (vai sagrauj) visas atšķirības, lai tās varētu valdīt bez pretestības. (181) “Dārgie jaunie draugi, neatļaujiet nevienam ekspluatēt jūsu jaunību, lai veicinātu seklu, virspusēju dzīvi, kas sajauc skaistumu ar šķietamību.(180)” Attiecībām ar vecākā gadagājuma cilvēkiem ir fundamentāla nozīme, saka pāvests, jo palīdz jauniešiem atklāt dzīvo pagātnes bagātību. “Dieva Vārds mudina mūs palikt vecāko ļaužu tuvumā, jo tā varam gūt sev labumu no viņu pieredzes. (188)” Tāpēc mums jāuzņemas kopēji riski, vecajiem un jaunajiem staigājot kopā. “Saknes nav enkuri, kas pieķēdē mūs, bet gan “konkrēts punkts, no kura mēs varam augt un iet pretī jauniem izaicinājumiem. (200)” Septītā nodaļa: Jauniešu kalpošana Jaunieši paši ir “jauniešu kalpošanas aģenti. Protams, viņiem vajadzīga palīdzība un vadība, bet vienlaikus viņiem jādod brīvība ar radošumu un noteiktu pārdrošību un bezbailību attīstīt jaunas pieejas.” Vissvarīgākais ir, ka “katrs jaunietis var būt pietiekami drosmīgs, lai Labās Vēsts sēklu iesētu tajā auglīgajā augsnē, kas ir otra jaunieša sirds” (210). Prioritārā loma būtu jāpiešķir “tuvuma valodai, dāsnuma, relāciju un eksistenciālās mīlestības valodai, kas aizskar sirdi”. Katram izglītošanas projektam vai jauniešu pieaugšanas ceļam “noteikti jāietver formācija kristīgajā doktrīnā un moralitātē”, kam jābūt vērstai uz kerigmu. Ir nepieciešama “populāra jaunatnes kalpošana”, “plašāka un elastīgāka, kas attīsta tos dabiskos ceļa rādītājus un atklāj harizmas, ko Svētais Gars jau ir izsējis jauno ļaužu vidū dažādās vietās, kurp jaunieši dodas”. Pāvests Francisks uzaicina mūs būt par “Baznīcu ar atvērtām durvīm. Cilvēkam nav pilnībā jāpieņem visa Baznīcas mācība, lai piedalītos noteiktās jauniešu aktivitātēs vai pasākumos” (234). Evaņģēlija fragmentā par mācekļiem ceļā uz Emausu Jēzus izjautā viņus, pacietīgi klausās viņos, palīdz viņiem atpazīt, kā viņi dzīvo, interpretēt Rakstu gaismā, kā viņi dzīvojuši, piekritis palikt ar viņiem, ienācis viņu naktī. Viņi paši izvēlas nekavējoties doties pretējā virzienā. (237) “Jauniešu kalpošana vienmēr ir misionāra” (240). Jaunie ļaudis grib, lai tiek respektēta viņu brīvība, “tomēr viņiem vajadzīgs atbalsts, jābūt ar viņiem kopā”. Ģimenei būtu jābūt pirmajai vietai, kurā rast atbalstu (242), un pēc tam – kopienai. Visiem būtu jāattiecas pret jauniešiem ar sapratni, atzinību un mīlestību, izvairoties no pastāvīgas nosodīšanas vai nepieprasot no viņiem perfekciju, neatbilstošu viņu vecumam. (243) Īpaši svarīga mentoru īpašība ir paša cilvēcības apzināšanās – fakta, ka viņi ir cilvēki, kas mēdz kļūdīties: nebūt ne perfekti cilvēki, bet grēcinieki, kuriem piedots. (246) Astotā nodaļa: Aicinājums “Lai atsauktos aicinājumam, mums jāveicina un jāattīsta viss, kas mēs esam. Tam nav nekādas saistības ar sevis izgudrošanu vai radīšanu no nekā. Tam ir saistība ar sevis atrašanu Dieva gaismā un ļaušanu savai dzīvei uzplaukt un nest augļus.(257)” Pāvests raksta: “Jaunieši spēcīgi jūt aicinājumu uz mīlestību; viņi sapņo satikt īsto cilvēku, ar kuru kopā veidot ģimeni.”(259) Dievs ir radījis mūs par seksuālām būtnēm. Viņš pats ir radījis seksualitāti, kas ir brīnišķīga dāvana. “Tas nav tabu.” Tā ir dāvana, ko Dievs mums dāvā. Tai ir divi mērķi: mīlēt un radīt dzīvību. Tā ir kaisle... Patiesa mīlestība ir kaislīga. (262) Par spīti visām grūtībām “ir vērts darīt visu, lai ieguldītu ģimenē; tur jūs atradīsiet vislabākos stimulus nobriest un iespēju piedzīvot un dalīties vislielākajos priekos. Neļaujiet sevi apdalīt ar lielāko mīlestību.” (263) Par darbu pāvests raksta: “Es aicinu jauniešus nedomāt, ka dzīve būs bez darba, bez strādāšanas, atkarīga no citu palīdzības. Tas nav labi, jo darbs ir nepieciešamība, daļa no dzīves jēgas šajā pasaulē, pieaugšanas ceļš, cilvēka attīstības un personīgās pilnības sasniegšana.(269)” “Aicinājuma atpazīšanas ceļā neizslēdziet iespēju veltīties pilnībā Dievam...” (276) Devītā nodaļa: Izšķiršana Pāvests atgādina, ka “bez garu izšķiršanas gudrības mēs viegli varam kļūt par marionetēm, kas krīt par upuriem katram jaunam trendam”. (279) Vēstījuma nobeigumā pāvests izsaka savu vēlējumu: “[..] Baznīcai ir vajadzīgs jūsu momentum, jūsu intuīcija, jūsu ticība... Un kad jūs ieradīsieties vietā, ko mēs vēl neesam sasnieguši, esiet pacietīgi un pagaidiet mūs.” D.Bergmane
Foto: Vatican Media | 
