Kristus ieiešanai Jeruzalemē būs īpaša nozīme: Viņš būs īstais Jērs, kurš tiks upurēts un atbrīvos cilvēci no grēka, izvedīs pasauli no grēka tumsības, piepildot ar savu mīlestību grēka plaisu starp Debesīm un zemi. Pūpolu svētdienā mēs vēlamies atcerēties Kristus svinīgo ieiešanu Jeruzalemē, kad pūlis Viņu pieņēma kā karali. Bet ir jāizceļ, ka Jēzus ieiet Dāvida pilsētā kā pazemīgais karalis – Viņš iejāj uz ēzeļa. Tādējādi tiek norādīts, ka būtībā īstā godība atklāsies Jēzus pazemošanā pie krusta. Otrajā lasījumā apustuļa Pāvila teiktais to labi izceļ: “Viņš pazemināja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat nāvei pie krusta. Tādēļ arī Dievs Viņu paaugstināja.” Vecās Derības lasījumā pravietis runā par noslēpumainu Dieva kalpu, kurš cieš, – par Dieva kalpu, kurā kristieši atpazīst Kristu, – kā arī atgādina pravietojumu par ciešanām: “Savu muguru es pagriezu sitējiem un savu vaigu – plosītājiem. Es neapslēpu savu seju nievām un spļāvieniem.” Apustulis Pāvils uzsver Jēzus paklausību līdz pat nāvei. Tā ir Jēzus griba vienmēr sekot Tēvam, un šajā gribā parādās Dēla dziļākā būtība. Viņš nepieder sev pašam, jau kopš mūžības Kristus saņem savu Dēla esamību no Tēva un atbild Tēvam, atdodot sevi Viņam pilnīgā mīlestībā. Šī Svētās Trīsvienības dzīve atspoguļojas Kristus dzīvē virs zemes. Arī būdams cilvēka dēls, ar cilvēka gribu, Viņš to pilnīgi saskaņo ar savu dievišķo gribu un tātad ar Tēva gribu, atšķirībā no vecā Ādama, kurš gribēja būt pats sev kungs bez Dieva. Turpretim Kristus nokrita uz sava vaiga, lūgdamies un sacīdams: “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris paiet man garām! Tomēr ne tā, kā Es gribu, bet gan tā, kā Tu.” Un tieši ar Kristus cilvēcīgo paklausība mēs tikām no jauna ievesti Tēva mīlestībā un no jauna varam saskaņot savu dzīvi ar Dievu. Ar Kristu, Viņā un caur Viņu mēs varam paklausīt Debesu Tēvam un izlīgt ar Viņu, sakārtot savu dzīvi, saskaņojot to ar Dieva plānu. Cilvēks ir radīts brīvs, bet īsta brīvība nenozīmē absolūtu brīvību, brīvību bez saistībām un tādējādi bez atbildības. Vecais cilvēks, grēcīgais cilvēks grib kalpot sev un padarīt sevi par visas pasaules mēru, aizmirstot, ka viņš arī ir radīts un tātad ir dēls ar atbildību pret Dievu un tuvākajiem.
Pasvītrojot to, ka Jēzus bija paklausīgs līdz pat nāvei, mēs vēlamies mācīties no Viņa piemēra un jautāt: kā ir ar manu uzticību Dievam, vai es pilnīgi ļauju, lai mani vada Dieva griba, vai es meklēju Dieva gribu savā dzīvē? Paklausība līdz pat nāvei norāda ne tikai uz pastāvīgu uzticību un paļāvību uz Dievu līdz pat dzīves beigām, bet nozīmē arī mīlestības baušļa pilnīgu izpildīšanu, atdodot savu dzīvi par otru cilvēku. Katrs kristietis ir aicināts sekot Kristum un dzīvot saskaņā ar Kalna sprediķa mācību, kurā Kristus mudina tiekties pēc mīlestības pilnības, pēc Debesu Tēva pilnības – būt svētiem, kā Viņš pats ir svēts.
Klusajā nedēļā skatīsimies uz krustā piesisto Jēzu un apcerēsim krusta nozīmi mūsu dzīvē. Krusta priekšā mēs atklājam Dieva mīlestības būtību – tā ir mīlestība, kas mūs mīl līdz pat krustam un pat lūdz Tēvam piedošanu par saviem mocītājiem. Krusta priekšā atklājas arī cilvēka identitāte – saka pāvests Benedikts XVI, uzsverot, ka, ja apzināmies, ka ikviens cilvēks ir aicināts mīlēt līdz galam, labāk saprotam arī savu pašu grēku konsekvences. Ar mūsu personīgi izdarīto ļaunumu mēs no jauna piesitam Kristu krustā un caurduram Viņa Sirdi. Krusta priekšā mēs arī saprotam, ka savā žēlsirdībā Dievs mums dāvā piedošanu, un, ja ticam un pieņemam Dieva mīlestību, mēs patiešām tiekam glābti, atbrīvoti un dziedināti.
Cik liels ir šis Krusta noslēpums! Tajā es varu atklāt nozīmi manas personīgās dzīves krustam un kopā ar Kristu nest savas slimības vai neveiksmes krustu... Skatoties uz krustu, es vairs nedrīkstu pārmest Dievam, ka Viņš ir tālu no pasaules, no pasaules nelaimēm, no manām nelaimēm, bet gan es atzīstu, ka Viņš pats piedzīvoja ciešanu un grēka ļaunuma sekas, nebūdams grēcinieks. Turklāt Kungs man palīdz nest manu krustu, pārvēršot manu krusta ceļu par Dieva uzvaru manā dzīvē, Kristus augšāmcelšanās gaismā. Jo krusts nav Dieva pēdējas vārds – jau krustā mēs varam atklāt Dieva uzvaru par nāvi. Viņš ir uzvarējis nāvi! Lieldienu rīts jau izgaismo manu tumsu. Kristus ir godības Karalis, kurš no mūžības ir man tuvu un nu ar katru dienu vairāk mani tuvina savai godībai. Pasaules gudrībai to ir grūti saprast. Krusta gudrība atklājas tikai tiem cilvēkiem, kas mīl Dievu un ļauj Viņam sevi vadīt; tiem, kas pieņem pazemības un lēnprātības vērtību un seko Jēzus kalna sprediķa svētību garam. Tikai tad Dievs var atklāt sevi mūsos, atvērt mūsu ticības acis un ļaut, lai mēs apliecinām, kā toreiz sacīja simtnieks: “Patiesi, Viņš bija Dieva Dēls!” |
