Kas notiek, ja es nozogu kārbu ar virtuļiem un viens pats tos visus apēdu? Es ar zādzību būšu nodarījis netaisnību. Es savam viduklim būšu pieplusojis liekus centimetrus. Varbūt visļaunāko: es būšu novājinājis savu gribu un padarījis vieglāku izvēli zagt atkal un, visticamāk, nu jau kaut ko daudz vērtīgāku par virtuļiem. Pieņemsim, es aizeju uz grēksūdzi un atzīstos virtuļu zādzībā? Es saņemu sakramentālu absolūciju, un man ir piedots – tas ir žēlastības jautājums. Es atlīdzinu virtuļu īpašniekam – tas ir taisnības jautājums. Kas paliek? Daži 25 000 cukura radītu kaloriju, kuras manam viduklim šobrīd nepavisam nav vajadzīgas. Bet neaizmirsīsim: es esmu novājinājis savu gribu un padarījis vieglāku atkārtotu zagšanu. Es sev saku: “Labi, es aizgāju pie grēksūdzes un izdzēsu savu [grēku] ierakstu – un tas ir viss?” Tādā gadījumā mana grēknožēla nav pilnīga, un mana atgriešanās nav uzņēmusi apgriezienus. Prāta un sirds ieradumi, kas ved uz zagšanu, joprojām ir turpat, tajā pašā vietā. “Stingra apņemšanās vairs negrēkot”, par ko runā Katehisms, ne tuvu neizskatās vairs tik stingra, ja atstājam bikstkrēslu “tīri”, taču bez sirdi plosošām alkām vai konkrēta plāna mainīties. Tas nozīmē, ka “pamudinājums uz grēku”, no kura apsolījām izvairīties, pietuvosies pavisam drīz un mēs, visticamāk, padosimies tam. Ko darīt? Es esmu nozadzis virtuļus, es varu uzklapēt pa savu nu jau izplūdušo vidukli un sacīt: “Uh! Man tiešām no tā jātiek vaļā!” Varbūt es apņemos ievērot diētu un izpildīt vingrojumus, lai atbrīvotos no liekajām un neveselīgajām kalorijām, kuras esmu steigā aprijis. Bet ko darīt ar manu novājināto gribu, kas zādzības dēļ padarīta arvien vājāka un slābanāka un kas turpmāk vēl vairāk novājināsies manu nevērīgo, paviršo grēksūdžu dēļ? Vai man būtu, metaforiski, jāiepļaukā savu nolaidīgo dvēseli un jāsaka: “Uh! Man jātiek no tā vaļā!” Kā lai atbrīvojos no visiem tiem “gribas novājinātājiem”, ko esmu uzsūcis sevī, kad parakstījos uz virtuļu zagšanu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums jāpielieto šķietami piemirsto un pilnīgi noteikti nepietiekami izmantoto līdzekli: gandarīšana. Tagad jūs, ļaudis, kuri ejat pie grēksūdzes, varat iebilst un teikt: “Bet priesteri! Priesteris lika man lūgties trīs “Esi sveicināta...” gandarīšanai, un es to izdarīju, - tad par ko gan tu tagad runā?” Pirms gandarīšana tiek noteikta un pirms priesteris dod sakramentālo absolūciju, no penitenta tiek pieprasīts veikt vismaz simbolisku nožēlas žestu par izdarīto grēku, norādot par vēlmi un alkām mainīties, – un tiktāl viss ir lieliski. Taču, ja mēs patiešām nopietni vēlamies izlīdzināt bojājumu, ko esam nodarījuši sev pašiem ar saviem grēkiem, tad mums nepieciešams savā dzīvē ieviest plānveida un noturīgas gandarīšanas programmu, kuru svētais Ignācijs no Lojolas sauktu par agere contra garu, tas ir, “darboties pret” grēcīgiem pamudinājumiem, tendencēm. Piemēram, ja man ir ieradums zagt virtuļus, man ir nosliece uz nesātības (rijības) grēku. Manā gandarīšanas programmā būtu jābūt ietvertai sacīšanai “nē” lietām, kuras gribas, un sacīšanai “jā” lietām, kuras ir labas, taču nepatīkamas. Es varētu uzņemties stingru gavēni trešdienās un piektdienās, vai arī uz veselu mēnesi izslēgt no savas ēdienkartes desertus un aizpildīt to [ēdienkarti] ar visiem tiem brokoļiem, kurus visu līdzšinējo gadu laikā mana mamma lūgdamās lūdza man ēst. Man varētu vai nevarētu garšot brokoļi, bet tam īsti nav nekādas nozīmes. Nozīme ir tam, ka es izravēju tos ieradumus, kas ved mani uz grēku, stiprinot spējas, kas nepiekrita grēkam, un ar laiku nomainot sliktos ieradumus pret labiem ieradumiem. Procesu vienkārši, bet atmiņā paliekoši noformulējusi dzejniece Porcija Nelsone (Portia Nelson) savā dzejolī, aprakstot pašas cīņu: Autobiogrāfija piecās nodaļās Pirmā Es eju pa ielu
Trotuārā ir dziļa bedre
Es iekrītu
Esmu pazudusi... Esmu bezcerībā
Tā nav mana vaina
Būs vajadzīga mūžība, lai tiktu ārā Otrā Es eju pa to pašu ielu
Trotuārā ir dziļa bedre
Es izliekos, ka to neredzu
Es atkal iekrītu
Es neticu, ka esmu atkal turpat
Bet tā nav mana vaina
Joprojām būs vajadzīgs ilgs laiks, lai tiktu ārā Trešā Es eju pa to pašu ielu
Trotuārā ir dziļa bedre
Es redzu, ka tā tur ir
Es vienalga tajā iekrītu... tas ir ieradums
Manas acis ir vaļā
Es zinu, kur atrodos
Tā ir mana vaina
Es uzreiz tieku ārā Ceturtā Es eju pa to pašu ielu
Trotuārā ir dziļa bedre
Es apeju tai apkārt Piektā Es eju pa citu ielu
Nekādu vairs atrunu un attaisnojumu. Strādāsim pie tā, lai padarītu tīru un stipru to, kam ļāvām kļūt netīram un vājam grēka dēļ. Paturēsim viens otru lūgšanās.
Aleteia.org/Tulk.: D.Bergmane
Foto: Unsplash.com/ Kelly Sikkema | 
