Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Marijā visvienkāršākajā veidā var redzēt Dieva varenos darbus
14.08.2020 pl. 19:00

Priesteris Andris Ševels MIC

Priestera komentārs Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšanas Debesīs svētkos (15.08.2020)

Reiz svētceļnieku grupa apmeklēja kādu slavenu sanktuāriju. Klostermāsa, kas vadīja ekskursiju pa svētvietas teritoriju, uzdeva apmeklētājiem negaidītu jautājumu: kur, viņuprāt, tie nonāks pēc nāves?

Pēc klusuma brīža viens no klāt­esošajiem nedroši atbildēja, ka būtu jau labi tikt vismaz šķīstītavā... Mūķene vaicāja: “Vai jūs tiešām gribat nokļūt šķīstītavā? Tur taču valda lielas ciešanas. Ilgojieties pēc Debesīm, tiecieties uz Debesīm!”

Ikviena cilvēka sirdī ir ierakstītas ilgas pēc mājām – mūžīgām mājām. Šīs ilgas nav nekas cits kā alkas pēc pilnvērtīgas, piepildītas, laimīgas dzīves. Taču lielākā šīs pasaules traģēdija ir tā, ka daudziem neizdodas atrast laimi, jo tā tiek meklēta nepareizā virzienā.

Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki mūsdienu cilvēkam, kurš bieži vien Dievu uzskata par kaut ko tālu, svešu un nevajadzīgu, par tādu, kas var apdraudēt viņa autonomiju, atgādina par cilvēka visaugstāko aicinājumu – dzīvi ar Dievu Debesu godībā – un no jauna parāda ceļu pie Viņa, pie Dieva, kurš mūs uzrunā un aicina uz dzīvi sadraudzībā ar Viņu. Vienmēr mīlošais Dievs negrib mums neko atņemt, gluži otrādi – Viņš vēlas dot visu. Šīsdienas svētkos mēs Marijas personā apbrīnojam un arī slavējam izcilāko pestīšanas augli un ar prieku, kā visskaidrākajā atspulgā raugoties, kontemplējam to, pēc kā paši ilgojamies un par ko ceram būt visā pilnībā (Konst. Sacrosanctum consilium, 103). Dieva labestība dod cerību uz to, ka mūsu lūgšanas tiks uzklausītas un mūsu visdziļākās ilgas piepildīsies.

Šīsdienas svētku kontekstā vēlos pieskarties vienam no marioloģiskajiem aspektiem, proti, Marijas saiknei ar Baznīcu. Jau 4. gadsimtā svētais Ambrozijs Mariju sauca par Baznīcas pirmtēlu, savukārt svētie Justīns un Irenejs no Lionas salīdzināja Mariju ar jauno Ievu. Vatikāna II koncils, apskatot attiecības starp Mariju un Baznīcu, pievērsa uzmanību Kristus Mātes īpašajai vietai un lomai Baznīcā kā tās pirmtēlam un eshatoloģiskajam tēlam.

Pirmkārt, Marija ir Baznīcas locekle. Baznīcu mēs saprotam kā Dieva tautu, kā mīlestības kopienu, kas ir dzimusi no Kristus caurdurtā sāna un atklāta pasaulei ar Svētā Gara atnākšanu. Marija, tāpat kā visi atpestītie cilvēki, ir piederīga Baznīcai, kaut arī viņa tika atpirkta izcilā un neatkārtojamā veidā – kopš ieņemšanas brīža, pateicoties īpašai žēlastībai. Jēzus Kristus nopelnu dēļ viņa tika pasargāta no jebkāda grēka. Tāpēc būtu aplami atdalīt Mariju no Baznīcas un novietot viņu starp Baznīcu un Kristu. Marija ir piederīga Baznīcas kopienai, kas ir aicināta uz mūžīgo pestīšanu, un viņa ir visizcilākā tās locekle. Vatikāna II koncila tēvi uzsvēra, ka Marija “Baznīcā pēc Kristus ieņem visaugstāko vietu, un vienlaikus viņa mums ir tik tuva” (LG, 54).

Marija ir tik cieši saistīta ar Jaunās Derības Dieva tautu, ka tā nevar izprast savu aicinājumu, ja neraugās uz Kunga Māti. Marijā viss – privilēģijas, aicinājums, sūtība – ir attiecināms uz Baznīcas noslēpumu. No tā izriet secinājums: jo vairāk mēs iedziļināmies Baznīcas noslēpumā, jo skaidrāks mums kļūst arī Marijas noslēpums. Savukārt Baznīca, apbrīnojot Mariju, saskata savu sākumu, savu būtību, savu aicinājumu uz godību, savu ticības ceļu, kas tai vēl jāmēro. No hronoloģiskā skatpunkta Marija ir Baznīcas priekšgalā – svētumā, Svētā Gara pieņemšanā, līdzdarbībā Kristus pestīšanas darbā, ciešanās un Debesu godībā.

Otrkārt, Marija ir Baznīcas pirmtēls. Marija kā pirmā kristiete ir pilnībā īstenojusi evaņģēlisko ideālu un radikālismu. Viņa ir kā spogulis, kurā visvienkāršākajā veidā var redzēt Dieva varenos darbus. Marija mums palīdz vēl dziļāk iepazīt Jēzu un arī labāk saprast savu kristīgo identitāti. Ikviens kristietis ir aicināts sekot šim pirmās Kristus mācekles piemēram. Tā ir dievbijība pēc Marijas parauga, kurā ir būtiski divi elementi – kontemplācija un atdarināšana. Kontemplācijā mēs raugāmies uz Marijas personu, lai kopā ar Viņu slavētu Dievu par lielajām lietām, kuras Viņš ir darījis Marijas, Baznīcas un ikviena kristieša dzīvē. Sekojot Marijas piemēram, mums atveras plašs lauks dažādām aktivitātēm – mēs varam sekot Kunga Mātei Dieva Vārda uzklausīšanā un tā apcerē savā sirdī, mīlestībā pret Kristu un pilnīgā paklausībā Dieva gribai, slavēšanas un pateicības lūgšanā, dzīvē, kuru nosaka ticība, cerība un mīlestība, rūpēs par cilvēku vajadzībām, atdarinot viņas pazemību, labestību un kalpošanas garu. Par to runā pāvests Francisks: “Marija nenoslēdzas sevī, paliekot mājās vai ļaujot bailēm vai lepnumam sevi paralizēt. Marija nav tāda, kurai nepieciešams labs dīvāns, uz kura viņa varētu justies ērti.” (Vigīlijas uzruna, Krakova, 30.07.2016) Ja viņas māsīcai Elizabetei bija nepieciešama palīdzība, Marija nevilcinājās, bet nekavējoties devās tālajā ceļā.

Treškārt, Marija ir Baznīcas eshatoloģiskais tēls. Ticība Dievmātes Debesīs uzņemšanai ir cieši saistīta ar Kristus uzkāpšanas Debesīs no­slēpumu. Taču jau pašā nosaukumā ir redzama būtiska atšķirība. Kristus uzkāpj Debesu godībā ar savas dievišķības spēku, savukārt Marija tiek uzņemta Debesīs caur otru Personu – viņas paaugstināšana notiek, pateicoties Dieva žēlsirdīgajai mīlestībai. Beļģijas kardināls Leons Jozefs Suenens grāmatā “Kas viņa ir? Marioloģijas sintēze” rak­stīja: “Marija nekad nekļūst par priekškaru, kas aizsedz Kristu. [..] Arī viņas Debesīs uzņemšanas no­slēpumā mūsu skatiens neapstājas pie viņas, jo Marijas paaugstināšanā atklājas Kristus uzvara, Dieva nesavtīgās mīlestības galējais triumfs, kuram mēs atdodam godu. Patiesi, Marija ieiet Debesīs saskaņā ar Dēla gribu, tādā veidā piedaloties Viņa augšāmcelšanās spēkā, apliecinot ar savu miesu, ka Lieldienu rītā viņas Dēls ir uzvarējis nāvi un ka mūsu cerība uz mūžīgo dzīvi ir pamatota.” Tādēļ Dievmāte mums ir drošas cerības un arī mierinājuma zīme.

Marijas Debesīs uzņemšanas dogmai ir arī liela nozīme kristīgajā personālismā. Šīs ticības patiesības pasludināšana, kas aptver visu Marijas personu – viņas miesu un dvēseli, ir atgādinājums pasaulei par cilvēka miesas neizmērojami lielo vērtību un cieņu. Mūsdienu sabiedrībā, kurā nereti notiek miesas profanācija un pazemināšana, Marijas Debesīs uzņemšana norāda uz katra cilvēka miesas cieņu un pārdabisko sūtību, jo cilvēka persona kopumā ir lemta kļūt par Svētā Gara svētnīcu un līdzdalībnieci Kunga godībā. Raugoties uz Mariju, mēs mācāmies turēt cieņā, sargāt un respektēt savu miesu, kuru ir radījis pats Dievs un kurai vajadzēs augšāmcelties Pēdējā dienā. Cilvēka cieņa izriet no paša fakta, ka viņš tika radīts pēc Dieva attēla un līdzības, savukārt tas, ka cilvēks ir aicināts uz svētumu un līdzdalību dievišķajā dabā un Debesu godībā, norāda uz viņa pārdabisko cieņu un sūtību.

Marijas Debesīs uzņemšana aptver ne tikai viņas miesu un arī ne tikai dvēseli, bet visu viņas personu kopumā. Katehismā lasām: “Dvēsele un miesa ir tik cieši vienotas, ka dvēseli jāuzskata par miesas formu; tas nozīmē, ka, tieši patei­coties dvēselei, fiziskā, materiālā miesa ir dzīva cil­vēciska miesa; gars un matērija cilvēkā nav divas apvienojušās dabas, bet gan to vienība veido vienu vienīgu dabu.” (KBK, 365) Debesīs uzņemtajā Marijā mēs atklājam patieso savas cilvēciskās dabas esības mērķi – mēs dzīvojam nevis tāpēc, lai reiz at­dusētos kapu kalniņā, bet gan lai dzīvotu sadraudzībā ar Dievu mūžīgi. Saskaņā ar Dieva ieceri mums būtu jālīdzinās Kristum, lai kopā ar Viņu ietu ticības ceļu un kopā ar Viņu augšāmceltos pilnīgai dzīvei. Ja Marijas Debesīs uzņemšana mūs atver uz cerību un svētlaimīgo nākotni, tad šī ticības patiesība aicina vēl vairāk uzticēties Dievam, sekot Kristum, ik dienas meklēt un piepildīt Viņa gribu.
Lūgsim šodien drosmes dāvanu, lai mēs visdziļāk cerētu nevis uz laicīgiem panākumiem, karjeru, naudu, pat ne uz līdzcilvēkiem, bet tikai uz Dievu! Ilgosimies pēc Dieva un tieksimies uz
Debesīm, jo vienīgi Kungs var piepildīt mūsu sirds visapslēptākās ilgas!

Mieramtuvu.lv