Es ne tuvu neesmu ideāls, man vēl daudz pie kā jāstrādā un šī darba droši vien pietiks visam mūžam. Un kaut arī esmu precējies jau četrdesmit gadus, man nemitīgi pašam sevi jākoriģē un no jauna jāsāk ar elementārām lietām. Mūsu pirmais bērns piedzima laulības dzīves vienpadsmitajā gadā. Šī ilgstošā gaidīšana man kļuva par sava veida „tēvišķības skolu”. Es pats uz savas ādas izbaudīju, cik bezgala vērtīga dāvana ir bērni.” Ieklausījušies Jaceka Puļikovska sacītajā, pārdomāsim tēva neaizvietojamo lomu ģimenes dzīvē. Reiz kādā vīru seminārā tā dalībniekiem tika lūgts rakstiski atbildēt uz jautājumu: „Ja tu varētu pagriezt laiku atpakaļ, ko tu gribētu darīt kopā ar savu tēvu?” Lielākā daļa no pieaugušajiem vīriešiem uzrakstīja: „Vispirms es gribētu ar viņu atklāti parunāt kā vīrietis ar vīrieti.” Gandrīz visi šī semināra dalībnieki atklāja, ka attiecības ar tēvu ir ļoti personiskas un vissvarīgākās attiecības viņu dzīvē. Vārds „tēvs” patiesībā ir atslēgas vārds mūsu dzīvei, jo kāds bija mans miesīgais tēvs, kādas izveidojās ar viņu attiecības, no tā lielā mērā būs atkarīga mana attieksme pret sevi, līdzcilvēkiem un arī Dievu. Ja bērnam ir bijušas labas attiecības ar tēti pirmajos piecos dzīves gados, tad bērns būs nākotnē drosmīgāks, viņam būs daudz vieglāk pielāgoties dzīvei skolā, universitātē, darbā. Viņam būs daudz vieglāk tikt galā ar dzīves grūtībām. Taču daudziem mūsdienu jauniešiem ir grūti pat izteikt šo vārdu „tēvs”. Kāpēc? Aplūkosim dažas tipiskas situācijas: 1. Tēva klātbūtne. Zīdainim raudot, visai bieži tēvi jūtas bezpalīdzīgi un tādēļ „slēpjas” aiz bērna mātes muguras. Pēc bērna piedzimšanas tēvs, ņemdams savu atvasi rokās, to auklē, baiļodamies, ka šai trauslajai dzīvībai var nodarīt pāri. Tomēr tēvam jādara viss iespējamais, lai pārvarētu šīs dabiskās bailes un būtu par spēcīgu atbalstu sievai, kura arī tikai vēl mācās būt par labu māti. Šajā brīdī vissvarīgākā ir tēva klātbūtne ģimenes dzīvē. Taču vīrietis bieži domā citādāk, piemēram, viņš uzskata – ja es kaut ko uzcelšu vai sasniegšu, tad gūšu dzīves piepildījumu un gandarījumu un tādējādi, it kā rūpēdamies par ģimenes labklājību, viņš atstāj novārtā savus tiešos tēva pienākumus un bērna audzināšanu – sievas ziņā. 2. Neveselīga sāncensība. Vīrietis saprot, ka laika gaitā viņa bērns pamazām atņem viņam sievu, jo tā visu savu laiku, uzmanību un enerģiju velta bērnam: ceļas naktī, baro, izrāda maigumu, mazgā, vārdu sakot – viņa ir iemīlējusies savā bērnā, bet vīrs ir novirzīts malā. Tad vīrietis neapzināti uzsāk cīņu ar savu bērnu par sievu – ģimenē rodas neveselīga sāncensība. Tā ir dziļi apslēpta cīņa, bet skaidrs ir tas, ka šajā cīņā vīrs zaudēs, jo mātei pašsaprotami mazuļa vajadzības vienmēr būs svarīgākas par vīra vajadzībām. Nereti vīrietis nespēj ar to samierināties un bēg no realitātes, piemēram, ilgāku laiku pavadot darbā vai vīrišķīgās izklaidēs, vai vēl ļaunāk – lietojot alkoholu, vai arī veidojot attiecības ar citām sievietēm. Vīrietim ir raksturīgi īstenot sevi darbā, jo tur var parādīt, cik viņš ir svarīgs, bet, saņemot apbrīnu, uzslavas, novērtējumu, maz pamazām viņš kļūst par darbaholiķi. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša – viņš ir zaudējis savu vīra un tēva identitāti un viņam ir nepieciešams kāds impulss jeb dopings, lai varētu dzīvot. 3. Laika trūkums. Diezgan bieža ģimenes dzīves aina: kad bērns sper pirmos soļus, saka pirmos vārdus – tēva nav; bērns jāved pie ārsta – tēva nav; pirmā diena bērnudārzā vai skolā – tēva nav; pirmā iemīlēšanās – tēva nav; pirmā neveiksme skolā vai vilšanās attiecībās – un arī tad tēva nav. Tas tikai liecina par to, ka tēvs daudz ko nezina par sava bērna dzīvi. Ko nozīmē šis tēva trūkums? Vai nu viņš vispār nav klātesošs vai arī ir, bet noguris, ieslēdzies sevī un līdz ar to fiziskā, emocionālā un garīgā veidā attālinājies no bērna. Cik daudz tēvu atbild savam bērnam ar vārdiem: „Liec man svētu mieru! Man nav laika! Ne tagad... vēlāk... esmu noguris...” Te runa nav par laika trūkumu, bet gan par attieksmi un mīlestību. Nav tādu vārdu „Man nav laika”, tas ir sinonīms vārdiem „Mani tu neinteresē”. Ja mūs tiešām kāds interesē, mēs vienmēr atradīsim viņam laiku. Tēvi, lūdzu, nebūvējiet sienas ap sevi, bet to vietā celiet tiltus! 4. Tēva vājības. Vērtības var tālāk nodot tikai tad, ja pats tās praktizē. Piemēram, ja bērns redz, ka tēvs ir atkarīgs no alkohola, ka pastāvīgi koķetē ar citām sievietēm, tad par kādām vērtībām mēs varam runāt! Tēvs nodara lielu pārestību bērnam, kultivējot savas vājības. Savukārt bērnā tēva trūkumi izraisa kauna un baiļu sajūtas. Kā tu domā, vai tavs bērns ir piedzīvojis kaunu tavu vājību dēļ? Vai ir no tevis baidījies? Bērnam nav jābaidās no vecākiem, bērnam ir jāuzticas viņiem un viņu klātbūtnē jājūt drošība un stabilitāte. Viens no svarīgākajiem tēva uzdevumiem ir dot drošības sajūtu savai sievai un bērniem. 5. Konflikti ģimenē. Ja vecāki bieži strīdas, bērns redz, ka ģimenē notiek cīņa par varu un ietekmi. Ja vīrs lieto vārdisku vai fizisku vardarbību pret sievu, tad vēlāk bērnam būs grūti cienīt savu māti. Kā dēls var cienīt savu māti, ja tēvs neciena savu sievu?! Bērni to ātri pamana un no tā mācās. Dēls atdarina tēvu, viņš redz, ka sievieti var pazemot, ievainot un nesaņemt par to sodu. Tas sagādā lielu ieļaunojumu un arī dažāda veida ievainojumus. Tēvs nevar izveidot savu autoritāti, apstrīdot sievas autoritāti. Ja tev ir kādas pretenzijas pret sievu, pasaki to zem četrām acīm, nevis bērna klātbūtnē. Ir tāds likums: slavēt vajag citu klātbūtnē, bet aizrādīt zem četrām acīm. Sākumā dēls vai meita dievina tēvu, ciena un klausa viņu, bet pusaudža gados kritizē un noliedz visu, arī vecākus. Līdz ar to tēvam rodas konflikts ar pusaudzi. Taču tas ir arī patiesības brīdis – pusaudzis vairs negrib būt tāds kā viņa tēvs. Var izrādīties, ka viņiem būtībā nav par ko runāt, nav kopīgu tēmu un interešu, jo faktiski nekad jau to arī nav bijis. Ar katru gadu tēvs paliek vājāks, bet dēls stiprāks. Kāda nākotne sagaida tēvu? Skumja... 6. Šķiršanās. Katru gadu pasaulē tiek šķirtas miljoniem laulību. Kad no ģimenes aiziet tēvs vai māte, bērni jūtas vīlušies un uzskata, ka viņi nekad nav bijuši tēva vai mātes mīlēti. Bērnam tā ir pati lielākā traģēdija, jo tad viņš zaudē dzīves jēgu, jūtas izmisis un nevienam nevajadzīgs. Pagājušā gadsimta astoņdesmitos gados, kad biju vēl skolēns, mūsu klasē bija vairāk kā 30 bērnu un mums visiem bija abi vecāki, izņemot vienu puisi, kura tētis bija traģiski gājis bojā. Šodien klasēs daudzi ir no šķirtām ģimenēm. Tēvu un māti nevar ne ar ko aizstāt, jo nav tādas tēva vai mātes „protēzes”. Tāpēc būt par tēvu – tas ir ļoti svarīgs un atbildīgs vīrieša uzdevums. Tēvs var neatstāt dēlam lielu mantojumu, neiedot dārgu izglītību, bet, ja parādīs īsta vīrieša stāju, tad ir devis viņam pašu svarīgāko dzīvē. Ko darīt vīrietim, kurš kļuvis par tēvu, lai gan pats savā bērnībā nav saņēmis laba tēva piemēru – vīrišķību, tēva gudrību un mīlestību? Es ieteiktu meklēt iedvesmu un stiprinājumu pie citiem vīriem, piemēram, iesaistoties svētā Jāzepa vīru lūgšanu kopienā (www.jazepaviri.lv). Cilvēks var daudz ko panākt ar pašizglītošanos, attīstot sevī cilvēciskās un kristīgās vērtības, atmetot ļauno, piedodot un izvēloties labo, skaisto un patieso. Mēs nevaram runāt par mīlestību, ja tā neizpaužas piedošanā. Protams, piedot ir grūti, bet dzīvot bez piedošanas ir vēl grūtāk, jo tā ir kā sevis paša ieslodzīšana cietumā un atrašanās garīgā tumsā. Cik daudz cilvēku dzīvo ieslēgušies skumjās un vairo naidu pret saviem vecākiem, jo negrib viņiem piedot! Atceros kādu sievieti, kura astoņus gadus bija konfliktā ar savu tēvu, nespēdama tikt pāri aizvainojumam. Vēlāk viņa man stāstīja: „Brīdī, kad piedevu savam tēvam un atsāku ar viņu sarunāties, es jutos tā, it kā būtu izgājusi no cietuma. Pirmo reizi pēc astoņiem gadiem es atkal biju brīva un laimīga.” Laimīgs bija arī šīs sievietes tēvs. Garīgās dzīves skolotāji apgalvo, ka piedošanai ir divkārša svētība: „Dievs svētī to, kas ir piedevis, un arī to, kas šo piedošanu saņēmis.” Piedodot citiem, mēs palīdzam paši sev. Piedod, jo mūsu vecāki kļūdās tāpat kā mēs! Piedod! Ja nē, tad tu pieļausi savā dzīvē tās pašas kļūdas. Piedodot tu pats kļūsti brīvs. Ja to darīt ir grūti, jāvēršas pie Dieva, lūdzot piedošanas žēlastību. Jau pati šīs žēlastības lūgšana liecina par vēlmi piedot. Tēva dienā, 12. septembrī, pateiksimies Dievam par mūsu vecākiem, īpaši par tēviem, un lūgsim viņiem Kunga svētību un žēlastību, lai viņi spētu pašaizliedzīgi mīlēt savas sievas un bērnus un ar lielu atbildību veiktu pašus svarīgākos tēva pienākumus. Noslēgumā vēlos lūgt ikvienu dēlu un meitu – ar mīlestību raugoties savam tētim acīs, pasakiet viņam visskaistākos vārdus pasaulē: „Es tevi mīlu!” Esmu pārliecināts, ka viņam tā būs pati skaistākā dāvana. Foto: pixabay.com/stocksnap |
