Un tādējādi šis nozēlojamais grēcinieks kopā ar visiem saviem pēcnācējiem tika pamests kā dumpinieks, kam liegta dievišķā žēlastība un kurš uz mūžīgiem laikiem izslēgts no paradīzes. Lūk, tad, pēc šīs grēka izraisītās postažas, visi cilvēki bija pazudināti! Visi dzīvoja aklumā un nāves ēnas tumsā. Vara un valdīšana pār tiem piederēja velnam, un elle iznīcināja neskaitāmus upurus. Taču Dievs, redzot cilvēku pazemotu līdz šim nožēlojamajam stāvoklim, iežēlojās un apņēmās cilvēku glābt. Kādā veidā? Viņš nesūtīja eņģeli, serafu, bet gan, lai parādītu pasaulei savu neizmērojamo mīlestību, kādu Viņš loloja pret šiem nepateicīgajiem tārpiem, Dievs sūtīja savu Dēlu grēcīgās miesas veidā (sal. Rom 8,3). Viņš sūtīja savu paša Dēlu, lai Viņš kļūtu par cilvēku un ieģērbtos tājā pašā miesā, kādā ir grēkpilnais cilvēks; lai ar savām ciešanām un nāvi Viņš varētu apmierināt dievišķā taisnīguma prasību norēķinam par cilvēku grēkiem un tādējādi atbrīvot no mūžīgās nāves; un, samierinot cilvēku ar viņu dievišķo Tēvu, varētu iegūt tiem dievišķo žēlsirdību un padarīt tos cienīgus ieiet mūžīgajā dzīvē. Skatoties no vienas puses, ir milzīgais posts, ko grēks nodarījis dvēselēm, jo tas liedzis tām draudzību ar Dievu un Paradīzi un sodījis ar mūžīgām sāpēm. Bet no otras puses, redzam bezgalīgo mīlestību, ko Dievs parādīja savā varenajā Iemiesošanās darbā pasaulē, liekot Viņa vienpiedzimušajam Dēlam upurēt savu dievišķo dzīvi, atdodot to mocītāju rokās pie krusta, bēdu un apkaunojuma jūrā, lai iegūtu mums piedošanu un mūžīgo dzīvi. O, apcerot šo vareno noslēpumu un dievišķās mīlestības pārmērību, kā gan citādi rīkoties, kā vien saukt: “Ak, bezgalīgā labestība! Ak, bezgalīgā žēlsirdība! Ak, bezgalīgā mīlestība! Par to, ka Dievs kļuva cilvēks un nomira par mani!” Veltīšanās un lūgšana Kā tas nākas, mans Jēzu, ka pēc tam, kad Tu ar savu nāvi esi izlabojis šo grēka postu, es tik bieži esmu to tīši atjaunojis ar daudzajiem apvainojumiem, ko esmu izdarījis pret Tevi? Tu esi izglābis mani, samaksādāms tik dārgu cenu, bet es esmu tik bieži izvēlējies nolādēt pats sevi, pazaudējot Tevi, ak, bezgalīgais Dievs! Taču tas, ko Tu esi teicis, dod man pārliecību - ka tad, kad grēcinieks, kurš bija uzgriezis Tev muguru, atkal pievērsīsies Tev, Tu neatteiksies viņu apskaut: “Ja jūs piegriezīsities Man, ... tad Es piegriezīšos jums,“ (Zah 1,3) un Tu saki arī, “Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa.” (Atkl 3,20) Lūk, Kungs, es esmu viens no šiem dumpiniekiem, nepateicīgais nodevējs, kurš tik bieži uzgriezis Tev muguru un izstūmis Tevi no savas dvēseles, bet tagad es no visas savas sirds nožēloju to, ka esmu nelietīgi izmantojis Tevi un nicinājis Tavu žēlastību; es nožēloju to un mīlu Tevi pāri visam. Lūk, manas sirds durvis ir jau atvērtas; lūdzu ienāc, bet ienāc, lai nekad vairs mani neatstātu. Es labi zinu, ka Tu nekad mani nepametīsi, ja es Tevi vairs nepadzīšu. Taču es baidos, un tā ir žēlastība, ko no Tevis lūdzu un ko es ceru vienmēr lūgt; ļauj man labāk nomirt, nekā būt vainīgam jaunas un vēl lielākas nepateicības dēļ. Mans dārgais Pestītāj, es neesmu pelnījis Tevi mīlēt, pēc visiem manis nodarītajiem pārkāpumiem pret Tevi, bet Tavu nopelnu dēļ es no Tevis izlūdzos Tavas svētās mīlestības dāvanu, un tādēļ lūdzu Tevi, ļauj man iepazīt to lielo labumu, kas esi Tu, to mīlestību, ko Tu man esi devis, un ļauj uzzināt, cik daudz Tu esi darījis, lai liktu man Tevi mīlēt. Ak, mans Dievs un Pestītāj, neļauj man ilgāk dzīvot nepateicībā par Tavu lielo labestību. Mans Jēzu, es nekad vairs Tevi neatstāšu; es jau pietiekami esmu Tevi aizvainojis. Ir tikai pareizi, ka visus manas dzīves atlikušos gadus es pavadītu, mīlot Tevi un par prieku Tev. Mans Jēzu, mans Jēzu, palīdzi man; palīdzi grēciniekam, kurš vēlas Tevi mīlēt! Ak, Marija, mana Māte, tev pieder visa vara kopā ar Jēzu, un, redzot, ka tu esi Viņa Māte, lūdz Viņam piedot man, lūdz Viņam savažot mani ar Viņa svēto mīlestību. Tu esi mana cerība. Es uzticos Tev. "The Aesthetical Works of St. Alphonsus De Liguori.
Volume IV – The Incarnation, Birth and Infancy of Jesus Christ" |
.jpg)