Spoži saulainajā trešā Adventa svētdienā Svētā Pētera laukumā ieradās gan daudzi Romas ticīgie, gan arī ārzemju svētceļnieki. Tradīciju svētīt Bērna Jēzus figūriņas jau pirms vairāk nekā 50 gadiem ieviesa pāvests Pāvils VI. Francisks, no Apustuliskās pils loga uzrunājot laukumā klātesošos ļaudis, īpaši sveica bērnus un novēlēja viņiem un viņu ģimenēm svētīgus Kristus dzimšanas svētkus. Pasvētītās figūriņas bērni aiznesa mājās, lai Ziemassvētkos guldītu Betlēmes silītēs. “Kas tad mums jādara?” – šādu jautājumu savā laikā ļaudis uzdeva Jānim Kristītājam. Kareivji, muitnieki un citi nāca pie Jāņa, jo gribēja mainīt savu dzīvi. Komentējot šai svētdienai veltīto Evaņģēlija fragmentu (sal. Lk 3, 10-18), pāvests atgādināja, ka katram no mums dzīvē ir uzdevums. Dzīve nav kaut kas bezjēdzīgs vai pakļauta nejaušībām, bet ir Dieva dāvana – viņš uzvēra. Kungs mūs aicina iepazīt, atklāt sevi un strādāt pie tā, lai sasniegtu savas dzīves sapņus. Katram no mums ir dots kāds uzdevums. Katram ir sava misija. Neaizmirsīsim to – piekodināja Svētais tēvs. Tāpēc mums nevajag baidīties jautāt Kungam, kas mums jādara. Jautājums “Kas tad mums jādara?” Bībelē atkārtojas vairākkārt. Piemēram, Apustuļu darbos. “Jautāsim arī mēs”, mudināja pāvests. “Ko labu es varu darīt sevi un saviem brāļiem? Ko labu var dot Baznīcai, sabiedrībai?” Tāpēc mums ir dots Adventa laiks – lai mēs apstātos un pārdomātu, kā labāk sagatavoties Kristus dzimšanas svētkiem. “Mēs esam tik ļoti aizņemti ar lielu gatavošanos, dāvanām un lietām, kas paiet, bet pajautāsim sev, ko mums darīt Jēzus un citu labā!”
Atbildi uz šo jautājumu sniedz Jānis Kristītājs. Pūlim, muitniekiem un kareivjiem viņš iesaka: “Kam ir divi svārki, tas vienus lai iedod tam, kuram nav; neņemiet vairāk, nekā jums ir noteikts; neaizskariet nevienu un nedariet pārestību” (Lk 3, 13-14). Katrai grupai Jānis Kristītājs dod atbildi. “Tā mums ir vērtīga mācība”, paskaidroja pāvests. “Ticība iemiesojas konkrētā dzīvē. Runa nav par abstraktu un vispārīgu teoriju. Tā skar miesu un pārveido katra cilvēka dzīvi”. Francisks katram no mums ieteica pieņemt konkrētus mērus. Pat ja tas ir kaut kas niecīgs. Piemēram, es varu piezvanīt tam vai citam cilvēkam, kurš ir vientuļš, varu apmeklēt kādu sirmgalvi vai slimnieku, izdarīt kaut ko trūcīgo labā. Bez tam, varbūt man jāpalūdz kādam piedošana, jāatrisina kādas domstarpības, jāatdod parāds. Varbūt esmu bijis nolaidīgs lūgšanā, un pēc ilgāka laika atkal jāgriežas pie Kunga, lai saņemtu piedošanu. “Atradīsim kaut ko konkrētu un paveiksim to!” mudināja pāvests. Vaticannews.va | 
