Svētā Jāzepa klusums nav mēms klusums – norādīja Francisks. Jāzeps ar savu klusēšanu apstiprina to, ko rakstīja svētais Augustīns: “Augot mūsos Vārdam – par cilvēku tapušajam Vārdam -, vārdi mazinās”. Jānis Kristītājs, kurš ir “Saucēja balss tuksnesī” un kurš mudina sagatavot Kungam ceļu (sal. Mt 3, 1), par Vārdu saka: “Viņam jāaug, bet man jākļūst mazākam” (Jņ 3, 30). Jāzeps ar savu klusēšanu aicina mūs atvēlēt vietu par Miesu tapušā Vārda, tas ir, Jēzus klātbūtnei. Pāvests skaidroja, ka svētā Jāzepa klusums ir uzmanīgas klausīšanās pilns klusums, aktīvs klusums. Tas ir klusums, kas liecina par viņa dziļo iekšējo dzīvi. “Vārds, ko Tēvs izteica, bija Viņa Dēls”, raksta svētais Jānis no Krusta, “un Viņš vienmēr runā mūžīgā klusumā, un dvēselei Viņu jāsadzird klusumā”. Jēzus auga šajā “skolā”, Nācaretes mājās. Viņš ik dienas redzēja Marijas un Jāzepa piemēru. Nav brīnums, ka arī Viņš savā ikdienā meklēja klusuma brīžus un aicināja mācekļus to darīt: “Nāciet savrup vientuļā vietā un atpūšaties drusku!” (Mk 6, 31). “Cik būtu skaisti, ja katram no mums, sekojot svētā Jāzepa priekšzīmei, izdotos atkal atrast šo dzīves kontemplatīvo dimensiju, ko paver tieši klusums”, turpināja pāvests. “Taču mēs visi no pieredzes zinām, ka tas nav viegli. Klusums mūs mazliet baida, jo tas prasa, lai mēs ieietu sevī un satiktos ar to savas personības daļu, kura ir vispatiesākā. Daudzi cilvēki baidās no klusuma. Viņiem jārunā, jārunā vai jāklausās radio, televīzija, bet klusumu tie nevar pieņemt, jo viņiem bail. Filozofs Paskāls novēroja, ka ‘visām cilvēku nelaimēm ir viens iemesls: tas, ka tie neprot palikt mierīgi istabā’”. Francisks aicināja mācīties no svētā Jāzepa ievērot klusuma brīžus, lai tad varētu atskanēt cits Vārds, tas ir, Svētā Gara vārds, kas mājo mūsos. Mums nav viegli šo balsi saklausīt. Nereti tā ir sajaukusies ar tūkstošiem citu balsu – ar trokšņiem, ko izraisa raizes, kārdinājumi, vēlmes un cerības, ko nesam sevī. Tomēr ja nebūs šī treniņa, tas ir, ja nemēģināsim ievērot klusumu, tad pat mūsu pašu vārds samaitāsies – uzsvēra pāvests. Tā vietā, lai ļautu atspīdēt patiesībai, mūsu vārds var kļūt par bīstamu ieroci. Mūsu vārdi var kļūt par glaimiem, lielīšanos, meliem, apmelošanu. To atgādina Svētie Raksti. “Mēle nogalina vairāk nekā zobens” (Sīr 28, 18). Jēzus skaidri pateica, ka tas, kurš slikti runā par brāli un māsu, kurš aprunā savu tuvāko, ir slepkava (sal. Mt 5, 21-22). Ar mēli var nogalināt. Francisks atzina, ka mēs tam neticam, bet tā ir patiesība, un aicināja padomāt par visām tām reizēm, kad ar savu mēli otru nogalinājām. Ja par to padomāsim, mums būs kauns. Apustulis Jēkabs savā vēstulē raksta: “Kas vārdā neapgrēkojas, tas ir pilnīgs vīrs, jo viņš ir spējīgs savaldīt arī visu mieru (…). Tāpat arī mēle ir mazs loceklis, bet veic lielas lietas. (…) Ar to mēs godinām Kungu un Tēvu, un ar to lādam cilvēkus, kas radīti pēc Dieva līdzības. No tās pašas mutes nāk svētība un lāsts” (3, 2-10). Tas ir iemesls, kāpēc mums jāmācās no Jāzepa izkopt klusumu – turpināja pāvests. Klusumā dodam iespēju Garam mūs atjaunot, iepriecināt, palabot. Šeit nav runa par to, ka mums jābūt mēmiem – paskaidroja Francisks. “Ja mēs paskatīsimies uz sevi, tad redzēsim, ka bieži vien, pabeiguši darbu, uzreiz ķeramies pie sava telefona… Tādā veidā mēs kļūstam virspusīgi. Taču dziļāki mēs kļūstam tad, ja protam ievērot klusumu, kas gan nenozīmē būt mēmiem, bet kas nozīmē atvēlēt vietu gudrībai, pārdomām un Svētajam Garam. Nebaidīsimies no klusuma brīžiem, nebaidīsimies! Tas mums ļoti nāks par labu.”
Pateicoties izveseļotai sirdij, kļūs veselāka arī mūsu valoda, mūsu vārdi un īpaši mūsu izvēles. Jāzeps darbu apvienoja ar klusumu – atgādināja Svētais tēvs. Viņš nerunāja, bet darīja. Tādā veidā viņš apliecināja to, ko kādu dienu Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Nevis tas, kurš saka Kungs, Kungs ieies debesu valstībā, bet tas, kurš pilda mana Tēva gribu, kurš ir debesīs” (Mt 7, 21). Beigās Francisks piebilda, ka mēs noteikti atceramies dziesmu: “Parole, parole, parole… (Vārdi, vārdi, vārdi…)” [Tā ir itāliešu dziedātājas Minas izpildītā dziesma, ka pirmo reizi tika atskaņota 1972. gadā. Pēc gada to ierakstīja Dalida un Alēns Delons franču valodā, iegūstot lielu popularitāti Francijā.] Citējot šo dziesmu, pāvests norādīja, ka tajā apdziedāta tukša runāšana “Vārdi, vārdi, vārdi…” Nekā substanciāla. Turpretī dažreiz vairāk nāks par labu, ja paklusēsim, runāsim, ko vajag, vai mazliet iekodīsim mēlē nekā ja runāsim muļķības. Katehēzes mācību pāvests noslēdza ar lūgšanu uz svēto Jāzepu: Svētais Jāzep, klusuma vīrs,
tu, kas Evaņģēlijā neizteici nevienu vārdu,
māci mūs atturēties no tukšiem vārdiem,
apzināties konstruktīvu vārdu vērtību, tādu vārdu, kas iedrošina, nomierina, atbalsta, vērtību.
Stāvi klāt tiem, kuri cieš no vārdiem, kas ievaino, kā piemēram, apmelojumu un lāstu dēļ,
un palīdzi mums, lai mūsu vārdi vienmēr saskanētu ar darbiem. Āmen. Vaticannews.va |
