“Karš vienmēr ir cietsirdība, kaut kas necilvēcīgs, un tas ir pretrunā ne tikai ar kristīgo garu, bet arī ar cilvēcisko garu. Tas ir Kaina gars, ‘kainiskais’ gars…”, sacīja Francisks, atbildot uz spāņu žurnālista Horhes Antelo Barsias jautājumu. “Es personīgi esmu gatavs darīt visu, kas ir jādara, un Svētais Krēsls, īpaši diplomātiskā puse – kardināls Parolins un arhibīskaps Galagers – dara visu, tiešām visu. Piesardzības, konfidencialitātes dēļ mēs nevaram publiskot visu, ko viņi dara, taču mēs darām maksimāli iespējamo.” Svētais tēvs arī pastāstīja, ka kardināls Konrāds Krajevskis jau divas reizes devās uz Ukrainu ar humāno palīdzību, un, atbildot Polijas prezidenta lūgumam, viņš atkal dosies pie ukraiņu bēgļiem, kuri tiek uzņemti Polijā. Jautāts par iespējamo došanos uz Kijevu, pāvests apliecināja, ka viņš gribētu un būtu gatavs to darīt, un ka šāda iespēja tiek apsvērta, taču pastāv šaubas par to, vai vajag un vai būtu labi to darīt. Pagaidām nekas vēl nav nolemts – viņš sacīja. Francisks arī pastāstīja, ka jau kādu laiku tiek domāts par satikšanos ar patriarhu Kirilu, pie tā tiek strādāts. Šāda satikšanās varētu notikt Tuvajos Austrumos. Amerikāņu žurnālists Džerijs Okonels pāvestam jautāja, vai viņš kopš kara sākuma ir runājis ar Krievijas prezidentu Putinu, un, ja nav to darījis, ko viņam šodien teiktu. Francisks atbildēja, ka viņa teiktais visu pušu valdībām ir publisks. Nekas no tā, ko viņš ir sacījis, nav konfidenciāls. Sākoties karam, viņš devās uz Krievijas vēstniecību pie Svētā Krēsla, lai runātu ar vēstnieku, kurš pārstāv tautu. Pēc tam notika tiešsaistes saruna ar Maskavas pareizticīgo patriarhu Kirilu. “Tie ir oficiālie kontakti, kas man bija,” sacīja pāvests. “Ar Krieviju – ar vēstniecības starpniecību”. Viņš apliecināja, ka savukārt ar Ukrainas prezidentu sarunājās pa telefonu divas reizes, paskaidrojot, ka vēstis, ko viņš adresēja visām valdībām, ir publiski adresētas vēstis. “Es domāju, ka Jūsu jautājumā izskan arī šaubas par taisnīgiem un netaisnīgiem kariem,” turpināja Svētais tēvs. “Katra kara izcelsmes pamatā vienmēr ir netaisnība,” viņš uzsvēra. “Jo ir kara modelis. Nav miera modeļa. Piemēram, investēt, pērkot ieročus. Viņi saka: ‘Bet mums taču tie ir vajadzīgi, lai aizstāvētos’. Tas ir kara modelis. Kad beidzās Otrais Pasaules karš, visi elpoja šo ‘lai nekad vairs nebūtu kara’ un mieru. Līdz ar to sākās plaša iesaistīšanās miera labā, apņemoties atteikties no ieročiem, īpaši no atomieročiem, pēc Hirosimas un Nagasaki”. Pāvests atzina, ka pēc 70 gadiem mēs visu to aizmirsām. Toreiz lielas cerības tika liktas uz Apvienotajām Nācijām. Taču tad atkal parādījās “kara modelis”. Mēs nespējam domāt par citu modeli, mēs neesam pieraduši pie tā, lai domātu par miera modeli. Mums patīk kari, Kaina gars. Francisks pastāstīja, ka, pirms gadiem apmeklējot divas karavīru kapsētas un lasot tur iegravētos vārdus, viņš raudāja. “Jaunībai nav nozīmes. Tas man liek aizdomāties. Man ir skumji. Mēs nemācāmies. Lai Kungs apžēlojas par mums, par mums visiem! Mēs visi esam vainīgi!” sacīja Svētais tēvs. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media | 
