“Nekad neesmu pieredzējis, ka Kungs iesāktu kādu brīnumu, ja to nepabeigtu vislabākajā veidā.” Jau pirms daudziem gadiem, kad lasīju un vairākas reizes pārlasīju Alesandro Mandzoni romānu “Saderinātie”, es vienmēr ilgāku laiku kavējos pārdomās par šo teikumu. Tas ir cerības teikums, kamēr ejam pretim 2025. gada Jubilejai. Esmu vēlējies, lai tās moto būtu veltīts tieši šim teologālajam tikumam: Cerības svētceļnieki. Benedikts XVI mums ir dāvājis brīnišķīgu encikliku par cerību “Spe salvi”. Viņš raksta, ka “pestīšana, saskaņā ar kristīgo ticību, nav vis vienkāršs fakts. Pestīšana mums tiek dāvāta tādā izpratnē, ka mums ir dāvāta cerība – uzticama cerība, pateicoties kurai, varam stāties pretim tagadnes izaicinājumiem: tagadni, arī grūtu tagadni, varam izdzīvot un pieņemt, ja tā ved pretim mērķim un ja mēs varam būt droši par šo mērķi, ja tas ir tik liels, ka attaisno ceļa smagumu.” Tā ir pieredze, ar kuru katrs no mums ir sastapies savā dzīvē un kas ļauj mums izturēt ikdienas kritienus pārliecībā, ka Kungs mūs ņem aiz rokas un pieceļ, jo Viņš negrib, lai mēs paliktu pakrituši. Es bieži esmu atgādinājis, ka “ir taisnīgi raudzīties uz otru cilvēku no augšas tikai un vienīgi tad, lai palīdzētu viņam piecelties. Taču, mums, kristiešiem, ir jāraugās ar Kristus skatienu, kurš apskauj no apakšas, kurš meklē to, kurš ir pazudis un dara to ar iejūtību. Tas ir un tādam vienmēr ir jābūt Baznīcas skatienam. Tam vienmēr ir jābūt Kristus, nevis nosodītāja skatienam.” Karš Ukrainā, jau tā priekšvakarā, katram no mums lika uzdot sev jautājumus. Kāpēc pēc dramatiskajiem pandēmijas gadiem, kad ne bez milzu grūtībām un daudzām traģēdijām beidzot izgājām no akūtās fāzes, nāca šī bezjēdzīgā un zaimojošā konflikta šausmas, kā tas ir katrā karā? Vai varam droši runāt par taisnīgu karu? Vai varam droši runāt par svētu karu? Mums, Dieva cilvēkiem, kas sludinām Augšāmcēlušā Kristus Evaņģēliju, ir pienākums skaļi liecināt par šo ticības patiesību. Dievs ir miera, mīlestības un cerības Dievs. Tas ir Dievs, kurš vēlas, lai mēs visi būtu brāļi, kā to ir mācījis Viņa Dēls Jēzus Kristus. Kara, katra kara šausmas, apvaino vissvēto Dieva vārdu. Un apvaino vēl vairāk, ja Viņa vārds tiek izmantots, lai attaisnotu šādu neizsakāmu kaunu. Kara ievainoto bērnu, sieviešu un vīriešu raudas paceļas pie Dieva kā sirdi plosoša lūgšana. Cik gan daudzas citas traģēdijas nāksies pieredzēt, pirms visi, kas ir iesaistīti karā, sapratīs, ka šis ir vienīgi nāves ceļš, kas tikai dažiem liek iztēloties, ka viņi būs uzvarētāji? Lai top skaidrs, ka karā visi esam zaudētāji! Arī tie, kuri tajā nepiedalījās un kuri gļēvā vienaldzībā palika noraugāmies uz šīm šausmām, neko nedarot, lai nestu mieru. Mums visiem, saskaņā ar savu lomu, ir pienākums būt miera cilvēkiem. Neviens nav izslēgts! Nevienam nav tiesību novērsties. “Šai globalizētajā pasaulē esam iekrituši vienaldzības globalizācijā. Esam pieraduši pie otra ciešanām, uz mums tās neattiecas, mūs neinteresē, mums par tām nav daļas. Prātā nāk jau minētais Mandzoni. Vienaldzības globalizācija mūs visus padara par cilvēkiem “bez vārda”, par atbildīgajiem bez vārda un bez sejas.” II Pasaules kara priekšvakarā Dieva kalps Pijs XII atgādināja pasaulei, ka “nekas nav zaudēts ar mieru, bet viss var tikt pazaudēts ar karu. Kaut cilvēki to apzinātos! Kaut atsāktu sarunas! Sarunājoties, balstoties uz labo gribu un respektējot citam cita tiesības, viņi sapratīs, ka godīgu sarunu ceļā nekad nepastāv sķēršļi, lai gūtu labvēlīgu risinājumu.” Esmu pateicīgs Frančesko Antonio Granam, kurš apkopoja visas manas apelācijas par mieru Ukrainā. Tāpat esmu pateicīgs laikraksta “ilfattoquotidiano.it” darbiniekiem, jo jau no paša šī konflikta sākuma tajā tika atvēlēta plaša rezonanse manis teiktajam. Pateicos arī visiem citiem vīriešiem un sievietēm, kas ir nesuši šo vēsti. Tas, ko turat savās rokās, ir teksts, kurā savākts viss, kas šajos kara mēnešos ir izrietējis no manas sirds, redzot šīs milzīgās traģēdijas attēlus un lasot briesmīgās hronikas par šo un par daudziem citiem konfliktiem pasaulē, kas bieži vien tiek aizmirsti. Tā ir sava veida dienasgrāmata, ko sniedzu lasītājiem cerībā, ka pavisam drīz tā varētu kļūt par miera dienasgrāmatu un visvairāk par visu – par brīdinājumu visiem vairs neatkārtot līdzīgas šausmas. Tā ir īsta un patiesa enciklika par mieru Ukrainā un ikvienā pasaules malā. Kamēr turpināsim neatlaidīgi un nenogurstoši lūgties par mieru Ukrainā, centīsimies nepierast nedz pie šī, nedz arī pie jebkura cita kara. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu sirds kļūst nejūtīga pret šiem smagajiem šausmu darbiem, kas tiek pastrādāti pret Dievu un pret cilvēku. Nekāda iemesla dēļ mēs nedrīkstam pie tā visa pierast, gandrīz uzskatot šo trešo fragmentāro pasaules karu par pašsaprotamu, kas dramatiskā veidā mūsu acu priekšā ir kļuvis par totālu trešo pasaules karu. Lūgsimies par mieru! Strādāsim miera labā, apzinoties, ka Kungs Jēzus, Miera princis, dāvās Ukrainai un visai pasaulei, jo īpaši tur, kur joprojām pastāv kara perēkļi, Lieldienu rīta ausmu. Vaticannews.va |
