""Tikai tas, kurš personīgi pazīst Dievu, var vest pie Viņa citus. Tikai tas, kurš ved cilvēkus pie Dieva, vada viņus pa dzīvības ceļu,” sacīja Benedikts XVI, skaidrojot, kas bija Austrumu Gudrie. Benedikts XVI uzsvēra, ka nemierīgā sirds ir tāda sirds, kas neapmierinās ne ar ko mazāku par pašu Dievu. Tā ir sirds, kas kļūst par mīlošu sirdi. Nekādas apreibinošās vielas nespēj cilvēka sirdi atbrīvot no šī nemiera. Tā vienmēr turpina ilgoties pēc Dieva. Pāvests norādīja, ka ceļu pie Dieva rāda mums radītā pasaule un Svētie Raksti. Dievu atklājam ar prātu un ticību.
Runājot par Epifānijas svētku nozīmi, Svētais tēvs atgādināja, ka tie ir gaismas svētki. Pasaulē ieradās Kristus, kurš ir patiesā Gaisma, un kurš apgaismo cilvēkus. Viņš kļuva cilvēks, lai mēs kļūtu par Dieva bērniem. Trīs Austrumu Gudro ceļš uz Betlēmi iezīmē visas cilvēces svētceļojuma pie Dieva sākumu – norādīja Benedikts XVI. Kas bija šie gudrie? – jautāja pāvests. Viņi bija zinātnieki, kuri tomēr neapmierinājās ar to, ko jau zināja. Viņiem nepietika ar to, ka zināja daudz. Viņi gribēja izzināt vēl vairāk un dziļāk, gribēja atklāt dziļāko patiesību par cilvēku. Austrumu Gudro sirds bija nemierīga. Viņiem nepietika tikai ar šķietamo, acīmredzamo un ierasto. Viņi tiecās iepazīt iespējams iepriekš dzirdēto apsolījumu (sal. Sk 24, 17) un meklēja Dievu. Tie bija modri cilvēki, spējīgi saskatīt Dieva zīmes, drosmīgi un reizē pazemīgi, ietekmīgi un gudri. Benedikts XVI uzsvēra, ka viņus interesēja patiesība, nevis cilvēku spriedumi. Tāpēc bija gatavi doties garajā smagajā ceļā.
Runājot par sirds nemieru, Benedikts XVI uzsvēra, ka to nevar kliedēt itin nekādas pat visstiprākās apreibinošās vielas. No vienas puses, cilvēks vienmēr ilgojas pēc Dieva, no otras – arī Dieva sirds ir nemierīga, arī Viņš nemitīgi mūs gaida un meklē. Tieši tādēļ Dievs izvēlējās doties pie mums, ejot cauri Betlēmei, Kalvārijai, Jeruzalemei un Galilejai, līdz pat pasaules robežām. Apustuļu uzdevums ir atbildēt šim Dieva nemieram un atklāt Viņu visiem cilvēkiem. Noslēgumā pāvests atgādināja, ka Dievs atklājas mums radītajā pasaulē un Svētajos Rakstos. Austrumu Gudrie sekoja zvaigznei. Radītāja pēdas ļāva viņiem atrast Dievu. Tomēr ar to vien nepietiek. Galīgais ceļa rādītājs ir paša Dieva Vārds, kas izteikts Svētajos Rakstos. Radītā pasaule un Svētie Raksti, prāts un ticība ir divi nešķirami elementi, kas ved mūs pie dzīvā Dieva. Austrumu Gudrie vadījās pēc zvaigznes. Kas tā īsti bija, par to zinātnieki diskutē vēl šodien. Taču patiesā zvaigzne, pēc kuras varam mēs vadīties, ir pats Kristus. Varētu teikt, ka Viņš ir „Dieva mīlestības izvirdums”. Arī Austrumu Gudrie un vēlāk visu laiku svētie kļuva par zvaigznēm, kas rāda citiem ceļu pie Dieva. Saskarsme ar Dieva Vārdu izraisīja viņos „gaismas eksploziju”, kā rezultātā Dieva spožums var apgaismot šo pasauli un rādīt mums ceļu – sacīja Benedikts XVI." | 
