Kamēr mēreni silta pavasara saule iesilda Romu, pāvests savā “papamobile” ierodas Svētā Pētera laukumā, lai uzrunātu un skautu visus ticīgos, kuri tur sapulcējušies no dažnedažādām pasaules malām. Kā jau ierasts, braukājot pa laukuma sektoriem, viņš savā džipā uzņem dažus bērnus. Pēc tam, nonācis bazilikas priekšā, viņš iesāk savu apustuliskās dedzības tematam veltīto 11. katehēzi. Šoreiz viņš runā par visspožākajiem Evaņģēlija lieciniekiem – mocekļiem. To vidū ir visu vecumu, tautību un valodu vīrieši un sievietes. Tie ir cilvēki, kuri atdeva savu dzīvību par Kristu. Vispirms pāvests paskaidroja, ka vārds “moceklis” ir cēlies no grieķu vārda martyria, kas tulkojumā nozīmē “liecība”. Moceklis ir liecinieks. Tas ir cilvēks, kurš sniedz liecību līdz pat asins izliešanai. “Tomēr mocekļi nav jāuzlūko kā «varoņi», kuri rīkojās individuāli”, turpināja Francisks, “bet kā Kunga vīna dārza, kas ir Baznīca, nobrieduši un skaisti augļi”. Moceklis ir patiesības liecinieks. Viņš mīlestībā atdod savu dzīvību par Kungu. “Jēzus atdeva savu dzīvību par mums. Arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem”, lasām svētā Jāņa pirmajā vēstulē (1 Jņ 3, 16). Moceklībā saskatāma “pateicības un nesavtīgas savstarpējas atdeves dinamika”, “liels dāsnums”. Tā ir mīlestības uzvara pār vardarbību, “izcila dāvana un mīlestības augstākais pierādījums” (Lumen gentium 42). Romas bīskaps piebilda, ka moceklis vienmēr piedod saviem pāri darītājiem. Pat ja moceklība tiek prasīta tikai no dažiem, tomēr “ikvienam jābūt gatavam cilvēku priekšā liecināt par Kristu un sekot Viņam krusta ceļā, sastopoties ar vajāšanām, kuru Baznīcai nekad nav trūcis” (42). Vai vajāšanas ir pagātnes lieta? – jautāja Francisks, citējis šo Vatikāna II koncila dokumenta fragmentu. Nē, tās notiek mūsdienās. Daudzi kristieši mūsdienās tiek vajāti. Šodien ir vairāk mocekļu nekā kristietības sākumos. Mocekļi mums atklāj, ka katrs kristietis ir aicināts liecināt ar savu dzīvi – arī tad, kad viņš nenonāk līdz asins izliešanai, viņam ir jāveltī sevi kā dāvana Dievam un brāļiem, tādējādi atdarinot Jēzu. Katehēzes beigās pāvests runāja par Jemenā nogalinātajām Žēlsirdības misionārēm. Tā ir Tuvo Austrumu zeme, kurā gadiem ilgi plosās karš, par ko daudzi ir aizmirsuši. Mātes Terēzes nodibinātās kongregācijas trīs māsas tika nogalinātas 1998. gada jūlijā – brīdī, kad atgriezās mājās no Svētās Mises. Aleti, Zēliju un Mikaeli nogalināja kāds fanātiķis par to vien, ka viņas bija kristietes. Salīdzinoši nesen – 2016. gadā kopā ar dažiem lajiem tika nogalinātas vēl četras māsas: Anzelma, Margerita, Redžineta un Judīte. Viņas darbojās dzīves pabērnu vidū. Tās ir mūsdienu mocekles – sacīja Svētais tēvs. Nogalināto vidū bija arī daži musulmaņi, kuri strādāja kopā ar māsām. Neskatoties uz karu un vajāšanām, Žēlsirdības misionāres joprojām kalpo Jemenā, sniedzot palīdzību slimajiem, veciem ļaudīm un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. “Ir aizkustinoši redzēt, kā asins liecība var vienot dažādu reliģiju cilvēkus”, atzina pāvests. “Dieva vārdā nekad nedrīkst nogalināt, jo Viņam mēs visi esam brāļi un māsas. Taču kopā mēs varam atdod savu dzīvību par citiem”. Svētais tēvs aicināja lūgties, lai mēs nepagurtu un spētu būt Evaņģēlija liecinieki arī spaidu laikos. “Lai visi svētie un svētās ir miera un izlīgšanas starp tautām sēklas”, viņš vēlēja. Vaticannews.va | 
