Ekselence, kāpēc pāvests jūsu nomināciju pavadīja ar vēstuli un kāda ir tās nozīme?
“Bez šaubām, tai ir svarīga nozīme, jo pāvests man jau iepriekš paziņoja, ka līdz ar nominācijas dekrētu, ir izvēlējies nosūtīt vēstuli, lai “paskaidrotu” manas misijas nozīmi. Vēstulē izklāstīti vismaz 6 punkti, kas aicina uz pārdomām, bet es saprotu, ka ar šo tekstu viņš zināmā veidā ir anticipējis Apustuliskās Konstitūcijas “Praedicate Evangelium” piemērošanu. Jo viņš prasa, lai teoloģija nobriest, attīstās, tiek padziļināta dialogā starp teologiem un sarunā ar zinātnēm un sabiedrību. Bet, tam visam ir jākalpo evaņģelizācijai. Par to liecina jau šī dikastērija ierindošana aiz Evaņģelizācijas dikastērija, bet Franciska vēstule to apliecina vēl skaidrāk. Fakts, ka viņš par prefektu ir izvēlējies teologu, kurš ir bijis arī draudzes prāvests, uz to norāda vēl vienā veidā”. Ko šodien nozīmē “glabāt” ticību? “Francisks norāda, ka vārds “glabāt”, ir bagāts ar nozīmēm. Tas, protams, neizslēdz modrību, bet liecina, ka ticības doktrīna ir jāglabā galvenokārt attīstot par to izpratni. Arī tādai situācijai, kurā ir jāizvērtē kāda iespējama herēzija, ir jāved pie jaunas teoloģiskas attīstības, kas liek nobriest mūsu doktrīnas izpratnei, un tas ir labākais veids, kā sargāt ticību. Ja, piemēram, jansenisms, varēja pastāvēt tik ilgi, tas notika tāpēc, ka tika piemēroti tikai sodi, bet netika sniegta neviena atbilde uz zināmiem likumīgiem nodomiem, kas varēja slēpties aiz kļūdām, un nebija nevienas laikam atbilstošas teoloģiskas attīstības”. Kā ir jāsludina Evaņģēlijs, kā tālāk jānodod ticība mūslaiku aizvien sekularizētākajā sabiedrībā? “Cenšoties arvien labāk parādīt visu tās skaistumu un pievilcību, neizkropļojot to ar pasaulīgu kritēriju ievazāšanu, bet vienmēr rodot saskarsmes punktu, kas ticībai ļauj būt patiesi nozīmīgai, daiļrunīgai, dārgai tiem, kas to ir pieņēmuši. Bez dialoga ar kultūru, riskējam, ka mūsu vēsts, lai arī cik tā nebūtu skaista, kļūst nenozīmīga. Tāpēc esmu pateicīgs par laiku, ko pavadīju kā Pontifikālās Kultūras padomes biedrs, kur daudz mācījos, strādājot blakus kardinālam Ravazi.” Kāda nozīme un aktualitāte piemīt vārdiem, ko Benedikts XVI ir ierakstījis enciklikas “Deus caritas est” prologā, proti, “Pirms kļūt par kristieti, pašā sākumā nav nedz ētiska lēmuma, nedz lielas idejas, bet ir tikšanās ar notikumu, ar Personu, kas dzīvei piešķir jaunu apvārsni un līdz ar to, izšķirošu virzienu”? “Ir svarīgi atcerēties šos vārdus šodien. Neviena reliģiskā doktrīna nav pārveidojusi pasauli, ja nav bijis kāda ticības notikuma, tikšanās, kas pārorientē dzīvi. Un tas neattiecas tikai uz kristietību vien, to var redzēt reliģiju vēsturē. Tā, piemēram, hinduisma krīzē un tam sekojošajā atjaunotnē ar himnām Krišnam, kā arī daudzos citos gadījumos. Bez dzīvā Kristus pieredzes, kurš mīl un atpestī, mēs nevaram attīstīt sevi kā kristiešus, un ieciklēšanās strīdos un diskusijās ar visiem, nepalīdzēs nobriedināt šo attīstību cilvēkos. Šī Benedikta XVI frāze aicina mūs attīstīt stipru un racionāli pamatotu teoloģiju, kas ir skaidri vērsta uz kalpošanu šim notikumam”. Vaticannews.va | 
