Tikšanās laikā liecības sniedza mongoļu tautības priesteris, žēlsirdības misionāre un pastorālais darbinieks. "Mēs sirsnīgi pateicamies par jūsu tēvišķo klātbūtni mūsu vidū. Kā žēlsirdības misionāre es vēlos dalīties priekā par to, ka esmu šeit, kalpojot Evaņģēlijam, – teica māsa Salvija Vandanakara. – Mūsu darbs ietver rūpes par bērniem ar fizisku un garīgu invaliditāti, par slimiem un veciem cilvēkiem, kurus pametuši viņu radinieki, par bezpajumtniekiem, kā arī rūpes par izsalkušo pabarošanu un palīdzības sniegšanu trūcīgajām ģimenēm". "Ar labdarības darbiem mēs cenšamies palīdzēt cilvēkiem saprast, cik viņi ir vērtīgi Dieva acīs. Mēs, misionāres, uzskatām, ka mums ir liels gods būt šeit kopā ar kardinālu Džordžo Marengo. Paldies, Jūsu Svētība, par debesu Mātes dāvinājumu šai zilo debesu zemei. Tā kā šis gads ir veltīts Dievmātei, mēs esam pārliecinātas, ka viņa vadīs visus Mongolijas bērnus pie sava Dēla Jēzus Kristus," sacīja misionāre. "Es ierados Mongolijā 1998. gadā, kad katoļu Baznīca tikai sāka iesakņoties šajā zemē. Māsas bija apņēmušās kalpot visnabadzīgākajiem, tāpēc jutām, ka mums jādzīvo viņu vidū un jāpanes grūtības, ar kādām viņi saskaras, piemēram, dzeramā ūdens un citu pirmās nepieciešamības preču trūkumu. Bija ļoti auksti. Bērniem nebija piemērotu apstākļu mājasdarbu pildīšanai, tāpēc ar dažu mongolu skolotāju palīdzību organizējām ārpusskolas programmu, un vēlāk mums izdevās viņus iekārtot parastās skolās, lai viņi varētu pabeigt mācības. Starp jauniešiem, kuriem mēs palīdzējām, bija arī kāds zēns, kurš tagad ir priesteris, mūsu dārgais tēvs Sanjaja Peters. Šī mana nelielā pieredze nav nekas salīdzinājumā ar to, ko citi misionāri ir piedzīvojuši un ko viņi turpina pārdzīvot, lai veiktu misiju šajā zemē. Mēs ar lielu mīlestību un pateicību atceramies mūžībā aizgājušo bīskapu Venčislavu Selgu Padilju. Mongolija ir "akmeņaina" zeme, kas ne vienmēr spēj nest augļus. Lai arī nereti jūtamies nogurušas un vīlušās, taču ar Dieva žēlastību, kā arī mūsu Mātes aizsardzību mēs bez bailēm un vilcināšanās ejam uz priekšu. Paldies, Jūsu Svētība, par doto iespēju pasludināt Dieva mīlestības vēsti. Un paldies, ka ar savu vizīti šajā skaistajā un senajā zemē dāvājāt mums jaunas cerības sēklu", teica māsa Salvija. Pāvests Francisks pateicās misionāriem par sniegto liecību, par viņu klātbūtni šajā zemē un viņu nesatricināmo ticību. Uzrunā Svētais tēvs pieminēja jaunos un senos ticības lieciniekus, kuri snieguši nozīmīgu ieguldījumu Baznīcas Mongolijā attīstībā, piemēram, tulkojot un izdodot Psalmu un Jaunās Derības grāmatas mongoļu valodā. "Kāpēc ir vērts ziedot savu dzīvi Evaņģēlijam? – jautāja pāvests. Jo mēs esam pieredzējuši Dieva maigo mīlestību. To mīlestību, kas kļuva redzama, kurai varam pieskarties un kurā satiekamies ar Kristu. Dievs ir Labā vēsts visām tautām. Baznīca nevar to nesludināt. Dieva mīlestības pieredze ir gaisma, kas cilvēka seju padara spožāku". Turpinot uzrunu, Svētais tēvs skaidroja, ka kristīgā dzīve dzimst no lūgšanas, Dieva Vārda un dzīvības Maizes pieņemšanas un kalpošanas brāļiem un māsām, kuros dzīvo Jēzus. "Dārgie priesteri, konsekrētās personas un pastorālie darbinieki, šajā trīsdesmit viena gada laikā, jūs esat īstenojuši dažādas labdarības iniciatīvas, kas paņēma jūsu laiku un enerģiju un arī atspoguļoja Kristus – Labā samarieša žēlsirdīgo seju. Tā ir kā jūsu vizītkarte, kas padarīja jūs cienījamus par tiem neskaitāmiem labumiem, ko esat dāvājuši daudziem cilvēkiem dažādās jomās: no humānās palīdzības sniegšanas līdz izglītības, veselības aprūpes un kultūras veicināšanai. Es mudinu jūs turpināt šo auglīgo un labvēlīgo ceļu dārgās Mongolijas tautas labā". Uzrunājot Baznīcas Mongolijā mazā ganāmpulka ganus, Francisks norādīja, ka "priesteri ir aicināti atgriezties pie dzīvinošā avota, pie Jēzus, jo Viņš ir mūsu dārgums". "Tajā pašā laikā es aicinu jūs baudīt un skatīties uz Kungu, lai no jauna sastaptu Viņa skatienu, no kura viss ir radies. Jo bez šī skatiena zūd mūsu spēki un pastorālais darbs tiek pakļauts riskam kļūt par sterilu pakalpojumu sniegšanu, par secīgu darbību virkni, kas galu galā nesniedz neko citu kā vien nogurumu un vilšanos", sacīja pāvests. "Tikai veidojot attiecības ar Kristu, iepazīstot Viņu Svētajos Rakstos un apcerot Viņu dievbijīgā klusumā tabernākula priekšā, jūs spēsiet atpazīst Viņu to cilvēku sejās, kuriem kalpojat, un jutīsieties iekšēja prieka pārņemti, kas pat grūtībās ienes mieru jūsu sirdīs. Tas ir tas, kas mums visvairāk ir vajadzīgs, nevis aizņemti un izklaidīgi cilvēki, kas īsteno projektus, bet nes sevī rūgtumu par dzīvi, kas noteikti nav viegla. Mums ir jāatgriežas pie avota, pie Jēzus vaiga, pie Viņa klātbūtnes, lai baudītu: Viņš ir mūsu dārgums (sal. Mt 13, 44), tā dārgā pērle, kuras dēļ ir vērts atdot visu (sal. Mt 13, 45). Mongolijas brāļi un māsas, kuriem ir izteikta svētuma izjūta, gaida no jums šo liecību un zina, kā atpazīt tās patiesumu". Jēzus, sūtot savus mācekļus pasaulē, nelika viņiem izplatīt politiskas idejas, bet sludināt un ar savu dzīvi apliecināt Evaņģēliju, uzsvēra pāvests. "Baznīca, dzimusi no Kristus aicinājuma, ir nabadzīga Baznīca, kas balstās tikai uz patiesu ticību un augšāmcēlušā Kristus vareno spēku, lai atvieglotu ievainotās cilvēces ciešanas. Tādēļ valdībām un laicīgajām institūcijām nav jābaidās no Baznīcas evaņģelizējošās darbības, jo tai nav politisku mērķu, bet tā sludina tikai Dieva žēlastības pazemīgo spēku, žēlsirdības un patiesības Vārdu, kas veicina visu cilvēku labumu". Lai īstenotu šo misiju, Kristus apveltīja savu Baznīcu ar struktūru, kas atgādina harmoniju, kāda pastāv starp dažādiem cilvēka miesas locekļiem: Viņš ir Galva, kas turpina to vadīt, iepludinot miesā, tas ir, mūsos, savu Garu, kas darbojas tajās jaunās dzīves zīmēs, kas ir sakramenti, sacīja Francisks. "Šajā perspektīvā es aicinu jūs saskatīt bīskapā nevis menedžeri, bet gan dzīvu Kristus Labā Gana tēlu, kurš sapulcina un vada savu tautu; apustuliskās harizmas apveltītu mācekli, kas aicināts stiprināt jūsu brālību Kristū un arvien spēcīgāk to iesakņot tautā ar cēlu kultūras identitāti". Pāvests norādīja, ka, neskatoties uz lielo attālumu, priesteri, konsekrētās personas un pastorālie darbinieki ir tuvu apustuļa Pētera pēctecim, un katoļu Baznīca ir tuva viņiem, tuva ticīgo kopienai, kas patiesi ir katoliska, tas ir, universāla. Apustuļiem veltītās katedrāles celtniecība tika uzsākta drīz pēc Ulanbatoras apustuliskās prefektūras izveidošanas 2002. gadā, un tās projektu izstrādāja serbu arhitekts Predaks Stupars. 2003. gada 30. augustā baznīcu konsekrēja toreizējais Tautu evaņģelizācijas kongregācijas prefekts kardināls Kresčencio Sepe, klātesot apustuliskajam nuncijam, arhibīskapam Džovanni Batistam Morandīni. Ēka atgādina tradicionālo jurtu jeb "ger" - mongoļiem raksturīgu mājokli. Vaticannews.va |
