Viņš atgādināja, ka pirmā kristīgā kopiena īstenoja Jēzus vārdus, ceļot Baznīcu uz četrām kolonnām – uz kopības, liturģijas, kalpojuma un liecināšanas. Francisks izteica prieku, ka arī daudzus gadsimtus vēlāk tāds pats gars valda Mongolijas Baznīcā. Pāvests iesvētīja “Žēlsirdības māju” Ulanbatorā, nosaucot to par tuvākā pieņemšanas, viesmīlības un atvērtības konkrētu izteiksmi. “Rūpes par tuvāko, viņa veselību, viņa neatliekamajām vajadzībām, viņa formāciju un kultūru, jau no sākumiem raksturo šo vitālo Dieva tautas daļiņu,” teica viesis. Viņš atzīmēja, ka pagājušā gadsimta 90. gados, ierodoties Mongolijā, misionāri tūlīt izjuta aicinājumu veikt tuvākmīlestības darbus. Šodien redzams, ka no šīs saknes ir izaudzis koks, uz kura zariem parādījušies daudzi augļi. “Žēlsirdības māju” pāvests salīdzināja ar ostu, kurā pietauvoties, būt uzklausītiem un saprastiem māsām un brāļiem, kuri ar grūtībām “kuģo starp dzīves problēmām”. Svētais tēvs atzinīgi novērtēja “Žēlsirdības mājas” nosaukumu, sakot, ka šajos divos vārdos ir ietverta Baznīcas definīcija. Baznīca ir aicināta būt par viesmīlīgu mājokli, kurā visi var izbaudīt augstāko mīlestību, kas aizkustina sirdi. Tā ir Tēva maigā un apredzīgā mīlestība, kurš vēlas, lai mēs visi būtu brāļi un māsas Viņa namā. Lai šo mīlestību varētu īstenot zemes virsū, pāvests izcēla brīvprātīgā kalpojuma nozīmi, atsaukdamies uz Jēzus vārdiem “par velti esat saņēmuši, par velti dodiet”. Francisks piebilda, ka brīvprātīgs kalpojums atvieglo dvēseli, dziedina sirds ievainojumus, tuvina Dievam, paver pieeju prieka avotam un uztur iekšēji jaunus. Romas bīskaps norādīja, ka patieso nāciju progresu nemēra pēc ekonomiskajām bagātībām un vēl mazāk pēc investīcijām iluzoriskajā ieroču spēkā, bet gan pēc spējas rūpēties par iedzīvotāju veselību, izglītību un integrālu izaugsmi. Vēloties kliedēt dažus “mītus”, Francisks par nepatiesu vispirms nosauca pieņēmumu, ka ar brīvprātīgām aktivitātēm var nodarboties tikai labi situēti cilvēki. “Īstenība rāda pretējo: lai darītu labu, nav nepieciešams būt bagātiem. Patiesībā, tieši vienkāršie cilvēki gandrīz vienmēr ir tie, kuri velta savu laiku, zināšanas un rūpes citiem,” atzīmēja pāvests. Vēl viens mīts, ko viņš pieminēja, ir dažkārt dzirdētais, ka Baznīca citiem palīdz prozelītisma dēļ, lai cilvēkus “pievilinātu sev”. “Nē, Baznīca neiet uz priekšu caur prozelītismu, bet tā iet uz priekšu caur pievilcību,” apliecināja Romas bīskaps. Viņš paskaidroja, ka kristieši redz, kam ir nepieciešama palīdzība un dara visu iespējamo, lai mazinātu ciešanas, jo viņi šajos cilvēkos saskata Jēzu, Dieva Dēlu, un Viņā katra cilvēka cieņu, kurš ir aicināts būt par Dieva bērnu. “Žēlsirdības māju” pāvests iedomājās kā vietu, kurā dažādu ticību ļaudis, kā arī neticīgie vieno savus spēkus ar katoļticīgajiem, lai līdzjūtīgi steigtos palīgā daudziem brāļiem un māsām cilvēciskumā. “Līdzjūtība,” paskaidroja viesis, “ir spēja ciest līdzi otram”. Svētais tēvs izteica cerību, ka valsts pratīs atbalstīt šādas humanitārās iniciatīvas, kas ir veltītas kopējam labumam. Trešais mīts, ko kliedēja pāvests, attiecas uz ekonomiskajiem līdzekļiem – uzskats, ka tie ir vienīgais veids, lai parūpētos par otru. “Žēlsirdība prasa profesionalitāti, taču labdarības iniciatīvām nevajadzētu kļūt par uzņēmumiem, bet saglabāt tuvākmīlestības darbu svaigumu, kur tas, kam ir nepieciešama palīdzība, rod uzklausīt spējīgus, līdzjūtīgus cilvēkus, kuri nedomā par samaksu,” teica Francisks. Viņš norādīja, ka labo darbu veikšanai ir vajadzīga laba sirds, kas meklē to, kas ir labs otram. “Tikai patiesa mīlestība uzvar egoismu un palīdz tālāk virzīties pasaulei,” piebilda Svētais tēvs. Noslēgumā viņš pieminēja Mātes Terēzes no Kalkutas sarunu ar ciemos atbraukušu žurnālistu, kurš redzot, kā viņa aprūpē kāda slimnieka smakojošo brūci, teicis, ka viņš to nedarītu pat par miljons dolāriem. Māte Terēze atbildējusi: “Arī es to nedaru par miljons dolāriem. Daru to Dieva mīlestības dēļ”. Pāvests novēlēja, lai “Žēlsirdības māja” Mongolijā dzīvo pēc beznosacījumu dāvināšanās stila. Vaticannews.va |
