Vispirms atskatījies uz tikko veikto vizīti, uz kristiešu lomu Mongolijas sabiedrībā un Mongolijas lomu dialogā ar kaimiņzemēm, pāvests pievērsās Svētā Krēsla attiecībām ar Ķīnu. Kā atgādināja žurnāliste no Spānijas, Ķīnas autoritātes nebija ļāvušas savas zemes bīskapiem pāvesta vizītes laikā ierasties Mongolijā. Francisks pauda, ka attiecības ar Ķīnu ir cieņas pilnas. Dialoga kanāli ir atvērti. Kas attiecas uz bīskapu nomināciju, ir izveidota komisija, kas jau ilgāku laiku sadarbojas ar Ķīnas valdību un ar Vatikānu. Ir arī daži katoļu priesteri un intelektuāļi, kuri bieži tiek aicināti lasīt lekcijas Ķīnas universitātēs. “Domāju, ka ir jāiet uz priekšu reliģiskajā aspektā, lai saprastu vairāk, un lai Ķīnas pilsoņi nedomātu, ka Baznīca nepieņem viņu kultūru un viņu vērtības, vai, ka Baznīca ir atkarīga no kādas citas ārzemju varas,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka šo “draudzības ceļu labi iet komisija, ko vada kardināls Parolins. Arī no Ķīnas puses attiecības nav apstājušās”. “Es ļoti cienu ķīniešu tautu,” apliecināja Francisks. Vai pāvests apmeklēs Vjetnamu? Atbildot uz šo, amerikāņu žurnālista uzdoto jautājumu, pāvests atzīmēja, ka pēdējā laikā ir vērojams labs dialogs starp Baznīcu un valsti. Nesen Franciskam ir bijusi brīva saruna ar Vjetnamas valsts prezidentu, bet pirms četriem gadiem Vatikānā bija ieradusies Vjetnamas parlamentāriešu grupa. Svētais tēvs pozitīvi raugās uz attiecībām ar Vjetnamu. Mediju pārstāvjiem viņš apgalvoja, ka tad, “kad kultūra atveras, rodas dialoga iespēja, bet ja ir aizvērtība un aizdomas, dialogs veicas grūti.” Kas attiecas uz Vjetnamas apmeklējumu, viņš teica: “Ja nebraukšu es, tad droši vien brauks Jānis XXIV.” Francisks piebilda, ka Vjetnama ir zeme, kas ir pelnījusi iet uz priekšu, un atzinās, ka jūt pret šo zemi lielas simpātijas. Jautāts, vai šobrīd ir padomā apmeklēt citas zemes, Svētais tēvs atgādināja, ka drīz viņš dosies uz Marsiļu Francijā, taču ir vēl kāda neliela zeme Eiropā, par kuru tiek domāts, tiesa, šobrīd doties ceļojumā vairs nav tik viegli kā pontifikāta sākumā, jo ir ierobežota staigāšana, taču nākotne rādīs. Itāļu žurnālists Fausto Gasparoni, aģentūras ANSA pārstāvis atzīmēja, ka šobrīd notiek diskusijas sakarā ar pāvesta teikto krievu katoļticīgajiem jauniešiem, kad tika pieminēta “lielā māte Krievija”, kā arī cara Pētera I un carienes Katrīnas II vēsturiskais mantojums. “Pāvesta apgalvojumi ir izraisījuši neizpratni, piemēram, ukraiņos un diplomātiskajā vidē; tie tiek interpretēti kā Krievijas imperiālisma slavināšana un kā Putina politikas atbalstīšana,” sacīja žurnālists. Viņš jautāja, kāpēc Francisks ir jutis nepieciešamību izdarīt šos apgalvojumus, vai viņš tos ir izvērtējis un, vai atkārtotu vēlreiz? Ko viņš domā par imperiālismu un konkrēti par Krievijas imperiālismu? Atbildot, pāvests vispirms atgādināja, kur viņš minētos apgalvojumus teicis. “Tas bija dialogs ar krievu jauniešiem,” sacīja Francisks, “dialoga beigās es viņiem nodevu vēsti, vēsti, ko atkārtoju vienmēr, proti, uzņemties rūpes par savu mantojumu. Pirmais punkts: ņemiet savu mantojumu! Tas ir tas pats, ko saku visur. Pamatojoties uz šo skatījumu, es cenšos veicināt arī dialogu starp vecvecākiem un mazbērniem: lai mazbērni uzņemtos mantojumu. Es to saku visur un tāda bija šī vēsts.” Otrs solis, lai izceltu mantojumu, saskaņā ar pāvesta skaidrojumu medijiem un viņa paša vārdiem runājot, ir bijis šāds: “es patiešām izteicu ideju par lielo Krieviju, jo krievu mantojums ir ļoti labs, ir ļoti skaists. Padomājiet par literatūras jomu, par mūzikas jomu, līdz pat Dostojevskim, kurš šodien mums stāsta par nobriedušu humānismu. Krievija ir uzņēmusies rūpes par šo humānismu, kas attīstījās mākslā un literatūrā. Tas būtu otrs līmenis, kad es runāju par mantojumu, vai ne? Trešais varbūt nebija tik “laimīgs”, bet runājot par lielo Krieviju varbūt ne tik daudz ģeogrāfiskā, bet kultūras nozīmē, man prātā nāca tas, ko mums mācīja skolā: Pēteris I, Katrīna II. Un tā arī radās šis trešais elements, kas, varbūt, nav īsti izdevies. Nezinu. Lai to mums saka vēsturnieki. Taču, tā bija piebilde, kas man ienāca prātā, jo es to mācījos skolā. Tas, ko teicu krievu jauniešiem, ir uzņemties rūpes par savu mantojumu, ņemt savu mantojumu, kas nozīmē, nepirkt to citur. Ņemt savu mantojumu! Un kādu mantojumu ir devusi lielā Krievija: krievu kultūrai ir ļoti liels skaistums un dziļums, un to nedrīkst izdzēst politisku problēmu dēļ. Krievija piedzīvoja tumšus gadus, bet mantojums vienmēr palika tur, pie rokas.” Atbildot uz jautājuma daļu par imperiālismu, pāvests paskaidroja: “Kad to teicu, es par imperiālismu nedomāju, es runāju par kultūru, un kultūras tālāknodošana nekad nav impēriska, nekad; tā vienmēr ir dialoga veikšana, un es runāju par to” sevis teikto turpināja skaidrot Francisks. Viņš apgalvoja, ka “ir tiesa, ka pastāv imperiālismi, kuri vēlas uzspiest savu ideoloģiju.” “Es apstāšos šeit,” noslēgumā sacīja Svētais tēvs, “kad kultūra tiek atšķaidīta un pārvērsta ideoloģijā, tā ir inde. Tiek izmantota kultūra, taču, pārvērsta ideoloģijā. Ir nepieciešams atšķirt, kad ir tautas kultūra un kad ir ideoloģijas, kas rodas kāda šīs tautas filozofa, vai kāda politiķa darbības rezultātā. Un to es saku visiem, arī Baznīcai. Baznīcā daudzreiz tiek ieliktas ideoloģijas, kas Baznīcu atrauj no dzīves, kas nāk no saknes un tiecas augšup; atrauj Baznīcu no Svētā Gara iedvesmas. Ideoloģija nav spējīga iemiesoties, tā ir tikai ideoloģija. Bet ideoloģija pieņemas spēkā un sāk veidot politiku, kas parasti kļūst par diktatūru. Tā nespēj veikt dialogu, iet uz priekšu ar kultūrām. Tā dara imperiālismi. Imperiālisms vienmēr nostiprinās uz ideoloģijas bāzes. Arī Baznīcā ir jāatšķir doktrīna no ideoloģijas: patiesa doktrīna nekad nav ideoloģiska, nekad! Tā sakņojas svētajā, Dievam uzticīgajā tautā. Savukārt ideoloģija ir atrauta no realitātes, atrauta no tautas.” Sekoja jautājums par enciklikas “Laudato si” jauno daļu. Vai to var saprast kā solidaritātes izrādīšanu ar vides aktīvistiem, kuri piedalās lieliem uzvedumiem līdzīgās manifestācijās, arī ar jauniešiem, kuri iziet ielās un bloķē satiksmi? Pāvests atbildēja, ka viņš līdz ekstrēmismiem nenolaižas, taču norādīja, ka jaunieši ir noraizējušies. “Mans Apustuliskais pamudinājums,” precizēja Romas bīskaps, “iznāks svētā Franciska dienā, 4. oktobrī, un tas ir pārskats par to, kas ir noticis pēc COP konferences Parīzē, kas līdz šim, iespējams, ir bijusi visauglīgākā.” Svētais tēvs pastāstīja, ka Apustuliskais pamudinājums nebūs tik liels kā enciklika “Laudato si”, bet tas būs papildināts ar jaunām lietām un ar pašreizējās situācijas analīzi. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media |
