Uzrunā Francisks atzina, ka bērna zaudējums ir pārdzīvojums, kur nav vietas teoretizēšanai un banāliem reliģiskiem vai sentimentāliem vārdiem, tukšiem gadījuma rakstura iedrošinājumiem vai frāzēm, kas tā vietā, lai nestu mierinājumu, ievaino vecākus vēl vairāk. Mums nevajadzētu krist kārdinājumā un rīkoties tā, kā rīkojās Ījaba draugi, kuri piedāvāja sāpīgu un bezjēdzīgu izrādi, mēģinādami attaisnot ciešanas, ķeroties pat pie reliģiskām teorijām. Drīzāk mēs esam aicināti atdarināt Jēzus saviļņojumu un līdzjūtību sāpēs. Viņš pats savā miesā izdzīvoja pasaules ciešanas. Kad cilvēks piedzīvo sāpes, viņš jautā: “Kāpēc, Kungs? Kāpēc tas notika tieši ar mani? Kāpēc Tu neiejaucies? Kur Tu esi, kad cilvēce cieš un mana sirds sēro par nenovēršamo zaudējumu?” Šie jautājumi dedzina iekšas, tie izraisa sirdī nemieru. Tomēr no otras puses tie paver mums arī gaismas spraugas, kā rezultātā rodas spēks iet uz priekšu. Patiešām nav nekā sliktāka par sāpju noklusēšanu, ciešanu noklusēšanu – uzsvēra pāvests. Jautājums, kas kā kliedziens paceļas pie Dieva, ir glābjošs. Tā ir lūgšana. Tās rezultātā cilvēks var atvērties, lai saņemtu iepriecinājumu un iekšēju mieru, ko Kungs nekad nevilcinās dāvāt. Sinagogas priekšnieks, kura meita ir smagi slima, nepaliek ieslēgts savās sāpēs un nepadodas izmisumam, bet steidzas pie Jēzus un lūdz Viņu doties pie viņa uz mājām. Par to lasām Marka evaņģēlijā (sal. 5, 22-43). Un Kungs atstāj iesākto un dodas kopā ar viņu. Kad no mājām pienāk ziņa, ka meitene ir mirusi, Jēzus nenoplāta rokas un nesaka: “Tur vairs nav ko darīt”. Viņš meitenes tēvam saka: “Nebīsties, tikai tici!” Ienācis istabā, Viņš paņem meitenes roku, saka “Talita kum” (Meitene, celies) un viņu pieceļ. Pāvests norādīja, ka šī epizode mums atklāj kaut ko svarīgu. Dieva pirmā atbilde ciešanās ir nevis uzruna vai teorija, bet būšana līdzās un iešana kopā. Mūsu sāpes aizkustina Jēzus sirdi. Viņš mūs nepamet, bet atbrīvo mūs no mūsu smaguma nastas. Viņš vēlas ienākt mūsu mājās, mūsu sirds namā un mūsu ģimenēs, ko satricinājusi nāve. Jēzus vēlas būt mums līdzās, mierināt mūs, sniegt savu roku, lai mūs atkal pieceltu, kā to izdarīja ar sinagogas priekšnieka Jaira meitu. Jēzus vēlas noslaucīt mūsu asaras un mūs iedrošināt, sakot: “Nāvei nepieder pēdējais vārds”. Kungs mūs neatstāj bez mierinājuma. Viņš ir miera avots. Viņš mūs aicina celties un nezaudēt cerību un dzīvesprieku. Vaticannews.va | 
