Atcerēsimies tikko dzirdēto evaņģēlijā. Vispirms ir fakts un tas ir tukšais kaps. Tukšais kaps intriģē. Pie tā bija Marija Magdalēna. Mīlestības uz Jēzu Kristu mudināta viņa tur atnāca agrā rīta stundā. Tomēr, kad redz tukšo kapu, pirmā doma, kas viņai ienāk prātā ir: “Kungs ir paņemts no kapa…” (Jņ. 20, 2) Ja mēs šo Jāņa evaņģēlija 20 nodaļu lasītu tālāk, tad redzētu, ka Magdalēna to saka līdzīgi vēl divas reizes. Pats tukšais kaps vēl nedod ticību augšāmcelšanai. To mēs redzam arī šodien. Miljoniem cilvēku ik gadus, varbūt izņemot pandēmijas laiku un tagad kara laiku, ceļo uz Jeruzalemi un apmeklē Kristus kapu. Viņi ieiet kapā kā tūristi, kā ziņkārīgie - neticīgi un tādi no turienes arī iznāk! Un tomēr Lieldienu ticības pamatā ir fakts - tukšais Jēzus kaps. Nākošais ticības dzimšanas elements ir vārds. Dzirdējām, ka tad, kad Jānis sekojot Pēterim iegāja tukšajā kapā ‘’un redzēja un ieticēja. Jo līdz tam viņi vēl nebija sapratuši Rakstus”, kuri stāstīja par to, ka Viņam - Kristum vajag augšāmcelties. Kristīgā veidā izprast tukšo kapu varam tikai tad, kad to izskaidro vārds. Kad lasām Kristus ciešanu un augšāmcelšanās aprakstus no evaņģēlijiem, visi izceļ šo faktu, ka Jēzus izskaidro ar vārdu visu, kas norisinājās pēdējās dienās. Izskaidro ar visu Bībeli. Savā dziļākajā būtības visa Bībele - Svētie Raksti - Vecā un Jaunā derība runā par vienu - par Jēzu Kristu, kurš nomira un augšāmcēlās. Un šis notikums ir apsolījums, kas domāts mums. Visa Bībele piepildās Viņa Personā un Viņa Personā tieši šajā vienā - Lieldienu notikumā, kas ir Viņa nāve un augšāmcelšanās. Kādēļ sv. Jānis ieticēja? Tādēļ, ka saprata Rakstus - Bībeli. Lūkasa evaņģēlijā ir vieta kur stāstīts kā augšāmcēlies Jēzus sastopas ar saviem mācekļiem augšistabā, kur viņi bija ēduši Pēdējās Vakariņas un “tiem apskaidroja prātu, lai viņi saprastu Rakstus” (Lk. 24.47). Kādā veidā apskaidroja prātus un izskaidroja Rakstus? Tādā veidā, ka teica: “Tā ir rakstīts, ka Kristus cietīs un trešajā dienā augšāmcelsies no mirušajiem un ka viņa vārdā tiks sludināta atgriešanās no grēkiem un grēku piedošana visām tautām, sākot ar Jeruzalemi.”(Lk. 24, 48) Tātad otrais, ļoti būtiskais moments ir Raksti. Nedrīkstam mūsu ticības dzīvē pārlekt šim etapam. Un mums jāatzīst, ka daudziem šai ziņa ir lielas nolaidības, kuras būtu jālabo. Bez Bībeles esam akli. Bez tās neko nesaprotam. Nesaprotam tukšo kapu. Bet arī tas vēl nav viss Lieldienu ticības dzimšanas, veidošanās procesā. Un tas ir pārsteidzoši, jo dzirdējām, vismaz par apustuli Jāni, ka viņš redzēja un ieticēja, bet kad lasām tālāk šo Jāņa evaņģēlija 20 nodaļu nodaļu, ko aicinu šodien mājās izdarīt, tad lasām, ka Pēteris un Jānis atgriezās mājās, bet Marija Magdalēna palika pie kapa, negribēja aiziet. Tad viņai parādījās dzīvais Kungs un sūtīja viņu pie mācekļiem sakot “ej pie maniem brāļiem un viņiem pasaki: “Es aizeju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.”’’ (Jņ. 20, 17) Pirmajā brīdī varbūt nesaprotam, kāpēc viņa tiek sūtīta pie apustuļiem, ja jau kā pirms brīža dzirdējām: redzēja un ieticēja! Kādēļ vēl sūta pie viņiem? Ko tā pa īstam ir jānozīmē šai Marijas Magdalēnas sūtīšanai pie apustuļiem? Kādēļ? Sūta viņu tādēļ, lai paziņotu apustuļiem vēsti, kas viņi, pateicoties augšāmcelšanās notikumam, ir kļuvuši. Viņi ir kļuvuši brāļi. “Ej pie maniem brāļiem un pasaki viņiem”. Jēzus agrāk tā nebija runājis. Nekad apustuļiem neteica, ka viņi ir brāļi. Mēs esam nedaudz pieraduši pie tā, ka baznīcā mūs uzrunā Brāļi un Māsas! Un kā gan būtu jārunā baznīcā! Mēs esam brāļi un māsas ne tādēļ, ka tā jāuzrunā, bet tādēļ, ka tādi kļūstam caur Jēzus augšāmcelšanos. Viņā saņemam dzīvi, kas ir no Dieva. Bet atgriežoties pie apustuļiem... viņi saprata vārdu, bet tas vēl nebija viņus izveidojis par ģimeni. Lieldienu ticībai jāved apustuļus tieši uz to: vārds viņiem ļauj saprast, bet dzīve kopienā, kas veido Baznīcu, ļauj viņiem pieredzēt dzīvi, kas nāk no augšāmcēlušā Kunga. Un arī mums, kad piedzīvojam Lieldienas nepietiek tikai ar notikušo faktu, ar vārda saprašanu, bet ir nepieciešama pieredze, kas nāk no kopienas, kas ir mīlestības kopiena. Tādēļ mēs vairākkārt pirmajā lasījumā dzirdējām kā Pēteris saka: “ka Dievs pavēlēja sludināt un liecināt”. Jo kaut kas cits ir sludināt, runāt, un kaut kas cits ir būt lieciniekam, kas ar visu savu dzīvi parāda patiesību par kuru liecina. Mums ir nepieciešams ne tikai saprast Rakstus, bet pāri visam ir nepieciešama mūžīgās dzīves pieredze kopienā ar brāļiem un māsām, kas ir Baznīca. Ticība augšāmcelšanai nebalstās tajā, ka katrs no mums apsēdies savā stūrī ar Bībeli rokās atklās ko nozīmē, ka Jēzus augšāmcēlās! Bet vai esam to pieredzējuši? Vai zinām, kas ir mūžīgās dzīves pamatā? Pāvests Benedikts par to rakstīja, ka mums nav tās mūžīgās dzīves pieredzes. Mēs par to daudz runājam, bet kur ir mūsu pieredze? Pāvests Francisks laiku pa laikam savās uzrunās lieto tādas analoģijas starp augšāmcēlušo Kristu un Kristu, kurš dzīvo Baznīcā, kuram ir Baznīcas Miesa. Un viņš jautā, vai esam ievērojuši pēc kā augšāmcēlies Kristus ļauj sevi atpazīt? Ne pēc sejas! Svētajos Rakstos ne reizi, šajā laikā dzirdēsim, ka mācekļi un cilvēki uzlūkoja Kristus seju, bet nepazina Viņu. Bet pēc kā tad atpazina Kungu? Pēc kājām un rokām! Viņš rādīja tiem rokas un kājas, vai arī rokas un sānu. Tas nozīmē, ko? Rādīja rētas! Dzīvo Kristu arī mēs varam pazīt pēc rētām. Un kas ir šīs rētas? Tās ir rētas, kuras redzam un dzirdam par kara laukos cietušajiem un bojā gājušajiem. Rētas ir ikviena veida cilvēka naids, vardarbība, mobings un vēl citas izpausmes, kur cilvēkam tiem nodarīts pāri, bet cilvēks uz to neatbilda ar to pašu! Šis nodarījumu katalogs varētu būt vēl garāks, līdzīgi, kā arī labo darbu katalogs, ko varam darīt tuvākajiem, līdzcilvēkiem. Un mums ir jāpieskaras šīm rētām. Kā? Ja nekā citādāk, tad ar lūgšanu, par tiem, kas to visu piedzīvo un tiem, kas dara pārestības. To darot ar lielu mīlestību. Un tam nav jābūt tikai skaistiem vārdiem, vai skaistiem nodomiem, bet jābūt realitātei, lai tas pēc kā mēs tik ļoti esam izslāpuši un ilgojamies - lai brāļu mīlestība valdītu starp cilvēkiem, lai mitētos naids un kari. Tad piedzīvosim augšāmcēlušo Kristu mūsu vidū, tad piedzīvosim, ka esam brāļi un māsas. Lūgsim, lai augšāmcēlušais Kungs, stiprina mūsu Lieldienu ticību,Lieldienu liecību, lai dara mūsu sirdis atvērtas uz labo, lai tās būtu drosmīgas pieskaroties visām rētām Viņa augšāmceltajā Miesā, un ļauj pieredzēt mūžīgo dzīvi. AMEN. 
|
