Dārgie brāļi un māsas, labdien! Katoliskās Baznīcas katehisms māca, ka "mērenība ir morālisks tikums, kas ierobežo visdažādāko baudu pievilcību un palīdz palikt līdzsvarotam radīto lietu izmantošanā". "Tā nodrošina," lasām katehismā, "gribas valdīšanu pār instinktiem un neļauj iekārēm pārkāpt godprātības robežas. Ar mērenību apveltīts cilvēks savas jutekliskās vēlmes virza uz labo, veselīgi prot atturēties un nepadodas savas sirds kaislībām" (nr. 1809). Šodien runāšu par ceturto un pēdējo kardinālo tikumu - par mērenību. Ar trim pārējiem tikumiem tai ir kopīga vēsture, un tā nepieder tikai kristiešiem. Grieķiem tikumības praktizēšanas mērķis bija laime. Filozofs Aristotelis savu vissvarīgāko traktātu par ētiku veltīja savam dēlam Nikomaham, lai pamācītu viņu dzīves mākslā. Kāpēc visi tiecas pēc laimes un tik maz cilvēku to sasniedz? Atbildot uz šo jautājumu, Aristotelis norāda uz tikumiem, starp kuriem enkráteia, t. i., mērenība ieņem svarīgu vietu. Grieķu vārda burtiskā nozīme ir "valdīšana pār sevi". Tātad mērenības tikums ir spēja valdīt pār sevi, turēt grožos iekāres, ieviest kārtību tajā, ko itāļu rakstnieks Manzoni sauc par "cilvēka sirds jucekli". Atturība ir mērenības ievērošana visā. Katrā situācijā cilvēkam jārīkojas gudri, jo grūti ir uzticēties tādam, kas rīkojas impulsa vai uzbudinājuma vadīts. Cilvēkiem, kuriem trūkst mērenības, nekad nevar uzticēties. Šodien tik daudzi lepojas, ka viņi saka to, ko domā, bet ar mērenību apveltīts cilvēks izvēlas domāt to, ko saka. Vai redzat atšķirību? Neteikt to, kas ienāk prātā… Nē, padomāt, kas man jāsaka. Šāds cilvēks nedod tukšus solījumus, bet uzņemas saistības tādā mērā, kādā spēj tās izpildīt. Pat tad, kad runa ir par baudām, ar mērenību apveltīts cilvēks rīkojas apdomīgi. Neapvaldītās iekāres un pilnīgā visatļautība galu galā vēršas pret mums pašiem, iegrūžot mūs apātijā. Cik daudz cilvēku, kas centušies šajā pasaulē izmēģināt visu, ir zaudējuši visam garšu! Lai novērtētu labu vīnu, mums ir jābūt mērenākiem, jo labāk to izbaudīt mazos malciņos, nevis norīt visu uzreiz. To mēs visi zinām. Cilvēks, kurš praktizē mērenības tikumu, novērtē katru vārdu, domā, ko saka, un neļauj dusmām sabojāt attiecības un saraut draudzības saites, ko atjaunot nav nemaz tik viegli. Īpaši ģimenes dzīvē, kur novājinās savaldība, mēs bieži nespējam pārvarēt spriedzi, aizkaitinājumu un dusmas. Ir laiks sarunām un ir laiks klusumam, bet tam visam ir nepieciešams pienācīgs mērs. Tas attiecas uz daudzām lietām, piemēram, būt kopā ar citiem vai būt vienam. Ja ar mērenību apveltīts cilvēks spēj kontrolēt sevi, tas nenozīmē, ka vienmēr viņu redzēsim mierīgu un smaidošu. Dažreiz ir jāprotestē, bet vienmēr pareizā veidā. Tie ir īstie vārdi: pareizais mērs, pareizais veids. Dažkārt aizrādījuma vārdi ir veselīgāki par skābu, aizvainojošu klusēšanu. Šāds cilvēks zina, ka nav nekā sliktāka par citu labošanu, bet viņš arī zina, ka tas ir nepieciešams, jo pretējā gadījumā būtu dota brīvība ļaunumam. Dažos gadījumos mērenības tikumu praktizējošam cilvēkam izdodas saturēt galējības: viņš aizstāv absolūtus principus, pasludina neapstrīdamas vērtības, bet vienlaikus spēj saprast cilvēkus un izrādīt viņiem līdzjūtību. Viņš izrāda empātiju. Mērenības dāvana ir līdzsvars – īpašība, kas ir gan vērtīga, gan reta. Patiesībā mūsu pasaulē viss tiek virzīts uz pārspīlējumu. Turpretī mērenība labi sader ar evaņģēliskām vērtībām, piemēram, maigumu, lēnprātību un diskrētumu. Tas, kurš ir atturīgs, respektē citu cilvēku cieņu, bet nepadara to par katras darbības un katra vārda vienīgo kritēriju. Viņš ir jutīgs, spēj raudāt un nekaunas par to, un viņš nežēlojas par sevi. Uzveikts, viņš atkal ceļas; uzvarēts, viņš spēj atgriezties pie savas iepriekšējās apslēptās dzīves. Viņš negaida aplausus, bet zina, ka ir vajadzīgs citiem. Brāļi un māsas, nav taisnība, ka mērenība padara cilvēku blāvu un nomāktu. Gluži pretēji, tā ļauj mums labāk izbaudīt dzīves labumus: kopā būšanu pie galda, draudzības maigumu, gudru cilvēku uzticību, spēju apbrīnot radības skaistumu. Laime un mērenība sniedz prieku, kas uzplaukst cilvēku sirdīs, kuri atzīst un novērtē to, kas dzīvē ir vissvarīgākais. Lūgsim Kungu, lai Viņš mums dod šo dāvanu – brieduma dāvanu, briedumu gados, jūtu briedumu, sociālo briedumu – mērenības dāvanu. Vaticannews.va | 
