Pārdabiskie un dabiskie tikumi Pārdabiskas izcelsmes tikumi kristietī tiek pamodināti ar žēlastību. Tie ir trīs teoloģiskie jeb dievišķie tikumi: ticība, cerība un mīlestība. Šo tikumu pamatojums nāk no apustuļa Pāvila rakstītā, tostarp no 1Kor 13,13. Dabiskās izcelsmes tikumi ir galvenie jeb kardinālie tikumi – apdomība, taisnīgums, mērenība un stiprums jeb drosme. Kardinālo tikumu katalogu jau senatnē izveidoja Platons. Svētajos Rakstos – Gudrības grāmatā – teikts: “Ja kāds mīl taisnību, tad viņa darbu augļi ir tikumi: taisnība māca mērenību un apdomību, taisnīgumu un drosmi.” (8,7) Bez minētajiem ir vēl septiņi tikumi, kas ir septiņu galveno grēku pretstats. Lepnības pretstats ir pazemība; skopuma – devīgums, dāsnums; nešķīstības – šķīstība; skaudības – labvēlība; nesātības – sātība; dusmu – lēnprātība; slinkuma, kūtruma – cītība labos darbos, strādīgums. Tikumu atspoguļojums Kalna svētībās “Svētīgi garā nabadzīgie, jo viņu ir debesu valstība.” (Mt 5,3) Pazemība ir cilvēka nostāja attiecībā pret Dievu, tā ir ieradums dzīvot patiesībā – patiesībā, ka esam Dieva radīti un patiesībā par mūsu labajām īpašībām, kā arī nepilnībām, trūkumiem un grēkiem. Bet pazemība ir arī nostāja attiecībā pret citiem cilvēkiem, uzlūkojot viņus kā Dieva radītus un mīlētus. Tātad redzam, ka pazemībā viss negrozās ap mums, bet tieši attiecas uz Dievu un citiem cilvēkiem. Pazemība ir brīvprātīga sevis pazemošana, apzinoties savu vājumu. “Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti.” (Mt 5,7) Par devīgu, dāsnu mēs saucam kādu, kas aiz mīlestības uz Dievu ir gatavs labprātīgi palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams, dodot vai aizdodot no savas mantas. Tāpēc devības tikuma pastāvēšanas nosacījums ir mīlestība pret Dievu, kam jākļūst par darbības dziļāko motīvu. Mīlestībā pret Dievu mums ir jāpalīdz tiem, kam palīdzība ir vajadzīga. Tam, kurš dod žēlastības dāvanu, lai izpatiktu citiem cilvēkiem, nepiemīt devības tikums. Tāpēc devēja nodoms ir ļoti svarīgs. Sv. Ambrozijs mācīja: “Dāvinātāja sirds nodoms padara dāvanu lielu vai mazu.” “Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu.” (Mt 5,8) Šķīstība ir tikums, kas rotā dvēseli, jo ierobežo juteklisko tieksmi un likvidē visu, kas var to aptraipīt, – nešķīstības grēkus, kas izdarīti domās, sliktās jūtās, iekāres pilnos skatienos, vārdos, darbos... Dzimumtieksme ir spēcīgs dzīvības spēks, ārkārtēja un skaista dāvana, bet, ja to izmanto nepareizi, tas var novest pie grēka. Šķīstības tikums nav mūsu seksualitātes noliegšana, slāpēšana vai nosodīšana. Seksualitāti nevar izslēgt, kā kādu negribēta aparāta darbību. Tā ir dzīva ikvienā no mums un tā ir jāpieņem kā Dieva dāvana, kas jālieto saskaņā ar Dieva nodomu un mūsu katra atbilstošo dzīves stāvokli. Labvēlība, sātība, mērenība un lēnprātība Nereti starp cilvēkiem ir sastopama salīdzināšanās dažādās jomās, kas bieži izraisa skaudību. Skaudībai pretstatā ir labvēlība. Tā ir tikums, kas liek vēlēties otra cilvēka labumu un viņa labumu pavairot atbilstoši mūsu spējām. Tātad labvēlība ir prieks par otra cilvēka labumu un gatavība palīdzēt, lai otra cilvēka sirds kļūtu arvien bagātāka. Labvēlīgs cilvēks visu dara ar neuzspēlētu, priekpilnu un vienkāršu laipnību. Tā atklājas uzvedības kultūrā, valodā – jautājot, atbildot vai pamācot un diskutējot. Vēl labvēlība izpaužas kā delikātums. Tas ir īpašs jūtīgums uz otra cilvēka iekšējām vajadzībām, viņa vēlmēm un noskaņojumu. Sātība ir cieši saistīta ar mērenības tikumu. Mērs ir nepieciešams nepārtraukti it visās cilvēka dzīves sfērās, jo sevišķi tajās, kurās ir vērtības, pēc kurām viņš tiecas un kāro. Sātības tikums attiecas uz ēšanu un dzeršanu. Mērs liecina par cilvēka cieņu. Jo pilnīgāka mēra izjūta, jo dziļāka ir cieņas apziņa. Interesanti, ka “Tēvs mūsu” lūgšanā, kuru mums iemācīja Kristus, no ikdienišķām lietām minēta tikai “mūsu dienišķā maize”. Ja to katru dienu lūdzam, mūsu pieeja ēšanai un dzeršanai būs Dieva bērnu cienīga. Pārmērības netikums ēšanā un dzeršanā slēpjas nepareizā Dieva dāvanu izmantošanā. Ēdiens un dzēriens mums ir Dieva doti, lai palīdzētu uzturēt mūsu fizisko veselību un dzīvību šeit virs zemes. Sātība ir cieši saistīta ar spēju pateikties Dievam par saņemtajām dāvanām, bet arī iespēja palīdzēt tiem, kuriem ne vienmēr ir ko ēst. Savas veselības, labsajūtas un labklājības labā vienmēr būtu jāievēro savs mērs ēšanā un dzeršanā. Sātība un vienkāršība ēdienos un dzērienos pagarina mūžu un pasargā no slimībām. “Svētīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi.” (Mt 5,5) Lēnprātība ir vārds, ko šodien nelieto bieži, un tas arī šķiet nedaudz neparasts. Ja skatāmies no valodniecības viedokļa, tas sastāv no diviem vārdiem – lēns un prāts. Pirmajā acumirklī varētu šķist, ka runa ir par kādu cilvēku, kuram ir lēna vai aizkavēta domāšana. Taču lēnprātības tikums ir pretstats dusmu grēkam. Līdz ar to lēnprātīgs cilvēks ir tas, kurš aiz mīlestības uz Dievu nedusmojas, kaut arī tiek nodarīts pāri. Svarīgi ir tas, ka viņš to nedara gļēvulības vai ērtības dēļ. Lēnprātības tikums Dievam ir ļoti patīkams, tam piemīt kaut kas no dievišķības, jo Dievs ir lēnprātīgs. Dievam ir vara, bet Viņš to neizmanto pret tiem, kas Viņu apvaino. Viņš sagaida viņu atgriešanos un dod iespēju atgriezties ticības dzīvē. Lēnprātības tikums iekaro cilvēku draudzību, dāvā dvēselei mieru un galu galā palīdz sasniegt mūžīgo pestīšanu. Cītība labos darbos ar dedzību vai strādīgums Pirmkārt, dedzība jeb cenšanās pēc labā ir patiesa un neatlaidīga darbība sevis svētdarīšanas ceļā. Tai jāizplūst no mīlestības uz Dievu, kas ir tās vērtības pamats. Tāpat kā attiecībām ar Dievu, tām ir jābūt citu tikumu pamatā. Tāpēc mūsu dedzības mērķis ir cēls – mūžīgā dzīve ar Dievu! Pats Kristus mums ir teicis, ka par pestīšanu ir jācīnās un smagi jāpūlas: “Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā.” (Mt 7,21) Sv. Pāvils mācīja par skrējējiem, kas skrien stadionā, bet balvu saņem tikai viens. Mums jāskrien tā, lai mēs to saņemtu (1Kor 9,24), tātad starp mums vajadzētu būt sāncensībai par lielāku svētumu! Bet tai jābūt veselīgai konkurencei, bez greizsirdības pieskaņas. Šī mācība parāda, ka mums ir smagi jācenšas sasniegt Debesu Valstību. Neviens nevar izpirkt savu dvēseli (Ps 49,8), tāpēc dedzība ir nepieciešama pestīšanai, taču vienmēr apzināsimies, ka mums ir vajadzīga Dieva žēlastība, un to mēs saņemam, pateicoties Kristus ciešanu nopelniem pie krusta. Tāpēc dedzīgs cilvēks dara visu, lai pilnībā izmantotu tos žēlastības līdzekļus, ko Baznīca dod. Tāpat kā dārznieks izmanto visus līdzekļus dārza iekopšanai, tā dedzīgs cilvēks izmanto visus līdzekļus, lai svētdarītu savu dvēseli. Viņš dzīvo sakramentālu dzīvi, īpaši bieži pieņemot Svēto Komūniju un Grēksūdzes sakramentu. Uzmanīgi klausās sprediķus, lasa Dieva vārdu un barojas ar to, mīl Baznīcu un apzinīgi cenšas paklausīt Dieva un Baznīcas baušļiem, cenšas iemantot atlaidas. Viņš izmanto katru iespēju darīt labu un veikt žēlsirdības darbus, labprāt virzoties uz priekšu pa kristīgās pilnības ceļu. "Nāc", Nr.137
Foto: "Taisnīgums", Rafaels (1511) | 
