Fotogrāfijās var atpazīt kādu konkrētu vidi, kas katram noteikti saistās ar kādu notikumu. Mārtiņš, atklājot izstādi, teica, ka ideja bijusi apvienot darbus, kas saistās ar laiku un telpu, ko pieprasa viņa tagadējā profesija – arhitektūra. Šie darbi tapuši pēdējo piecu gadu laikā un katrai bildei ir savs skatītājiem stāstāms stāsts. Par to, kāpēc tapa šī izstāde, pats autors: MH: Man liekas, ka viens draugs man teica, ka svarīgi ir tas, ko mēs redzam, un tas, ko mēs jūtam, ka mēs to neatstājam tikai sev pašiem, bet ka mēs arī dalāmies ar to ar kādu citu. Tā kā tas, ko Dievs mums ir devis, mēs to nepaturam sevī, bet dodam tālāk un atdodam citiem. Vai tas ir Tavs skatījums uz šīm vietām? MH: Drīzāk ir tā, ka ir vietas, kuras neatstāj vienaldzīgu, kuras ar kaut ko iezīmējās, un ir ļoti bieži tā, ka mēs katru dienu ejam un redzam un skatāmies, un ne vienmēr apstājamies, ne vienmēr kaut ko paturam. Šeit ir varbūt tieši tas, kas ir uzrunājis un kas ir palicis. Un varbūt šeit skatoties un liekot kopā, tas drīzāk vairāk bija vizuālais, jo tas mirklis, kas jau ir notverts, to mēs vairs nevaram mainīt. Tā kā sajūtas un tas uzrunājošais mirklis ir bijis jau ļoti sen, bet te vienkārši tās lietas ir saliktas kopā. Ko Tu novēlētu skatītājiem, kuri atnāks un palūkosies uz Tavām fotogrāfijām? MH: Es gribētu novēlēt vienalga, kur mēs esam un vienalga, ko mēs darām, nepalikt vienaldzīgiem uz to, ko Dievs mums dāvā. Jo šis mirklis Jums var arī palīdzēt sajust to, ka Dievs ir un ka Viņš mūs mīl, ka mēs varam dzīvot, ka mēs varam redzēt, dzirdēt. Tad vienkārši slava Dievam!` Ar M.Hermansonu sarunājās Andris Vasiļevskis
Katedrāle.lv | 
