“Pēdējos 3 gadu tūkstošus cilvēki psalmus ir gan atmetuši, gan lasījuši tikai psalmus un Jauno derību.” Klātesošajiem pirmo reizi bija iespēja dzirdēt J. Priedes tulkotos psalmus. Viņš minēja, ka visos laikos cilvēki psalmos meklējuši skaisto, par to liecina, piemēram, I. Stravinska komponētais 49. un 50. psalms. Priesteris minēja, ka nav īsti skaidrs, kas sarakstījis psalmus. Kā viens no psalmu autoriem ir minēts Dāvids. Tiek uzskatīts, ka viņš sarakstījis 23. psalmu. Lektors sacīja, ka Dāvids ir bijis vienkārši gans, tajā laikā par ganiem sauca pat valdniekus. Tāpat Dievs tika saukts par ganu – Jahve ir mans gans. Vēstulē ebrejiem, Dāvidam piedēvēts 95.psalms. Tika pieminēts arī 45. psalms, kurš rakstīts Ziemeļos, tajā pieminēta princese Jezibella, Ziloņkaula pilis, tātad psalms rakstīts 869.gadā pirms Kristus. Savukārt Dienvidu psalmi sarakstīti Jeruzalemē. Tie ir karaliskie psalmi, kas veltīti karaļa kronēšanai. 51.psalms ir rakstīts laikā, kad cilvēki atgriezās no trimdas un bija jāuzceļ Jeruzalemes mūri no jauna. Savukārt, lasot 22.psalmu var iedomāties krustā piesisto Jēzu un viņa ciešanas pie tā. Tātad kristieši ar vien biežāk psalmos sāka saskatīt Jēzu. Konstantīna laikā esot pastāvējusi liela ticības brīvība. Tajā laikā stabilizējās kristīgā liturģija un psalmus sāka dziedāt. Augustīna periodā psalmi lietoti, lai nožēlotu grēkus. Vēlāk psalmi bija kā gandarīšanas lūgšanas, ja cilvēks bija izdarījis kādu pārkāpumu, viņam veselu mēnesi bija jādzīvo no maizes un ūdens, taču to varēja aizvietot arī ar psalmu lasīšanu, tupot uz ceļiem. Priesteris Jānis Priede uzsvēra, ka laika gaitā liturģijā psalmus izmantoja arvien mazāk, vienīgi mūki tos runāja 8 reizes dienā. Tikai pamazām sāka parādīties psalmu tulkojumi no latīņu valodas. Lekcijas noslēgumā lektors sacīja, ka ir plānots jauno psalmu tulkojumu ievietot Laju breviārā. 
| 
