Mums ikvienam taču patīk uzturēties tādu cilvēku klātbūtnē, kuri mūs pilnībā akceptē, pieņem ar visām mūsu vājībām un īpatnībām. Vai Kristus, izsakot augstāk minētos vārdus, vēl vairāk neatstumj tos, kuriem šie vārdi adresēti? Vispirms, kaut arī ar grūtībām, mums jānotic, ka Kristus vārdos nav pārmetuma. Tagad, izmantojot ticības dāvanu un noliekot malā savu sajūtu prizmu, caur kuru esam pieraduši uztvert Dievu, pacentīsimies sadzirdēt Kristus vārdos nevis pārmetumu, bet Dieva gribu, nevis kārtējo moralizēšanas devu, bet aicinājumu uz neviltotām attiecībām ar Dievu. Mēs esam pārmērīgi noguruši, izpildot visdažādākās normas, ko mums uztiepj pasaule. Mēs gribam būt 'normāli' savā un citu priekšā, tāpēc esam spiesti turēties pie normatīviem un bieži vien pat neaizdomājamies par to jēgu. Un, kad nostājamies Dieva priekšā, lai lūgtos, mēs aizvien vēl paliekam normatīvu varā. Mēs vēlamies 'normāli' palūgties, lai pēc tam varētu 'normāli' turpināt savu dzīvi. Šāds dzīves veids mūs izsmeļ, nevis bagātina. Un mēs nespējam vairs iziet no normatīvu verdzības un baidāmies no nosodījuma, ja kāds ieraudzīs mūsu patieso būtību, kura tik dziļi apbedīta mūsos, ka mēs paši sevi vairs nepazīstam. Pat Dieva priekšā personīgajā lūgšanā mēs baidāmies būt neatbilstoši normai. Mēs baidāmies ieskatīties savās sirdīs, jo mums ir bail tur ieraudzīt ko tādu, kas neatbilst vispārpieņemtām normām, — bērnu, nevarīgu un ievainotu, un noilgojušos pēc tādas mīlestības, kura apņems visu viņa būtni, nejautājot, vai viņš tai atbilst. "Šī tauta godina Mani ar lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no Manis." Šajos vārdos ir izteikts aicinājums tuvoties Dievam ar savu sirdi, lai arī cik neatbilstoša tā būtu. Šajos vārdos ir izteikta Dieva vēlēšanās, lai mēs piekļautos Viņam ar visu savu sirdi. Priesteris Ernests Jansons, Līvāni
"Mieram tuvu" | 
