"Un pie Viņa atveda kurlmēmo…" lasām šīsdienas Evaņģēlija fragmentā. Atveda to, kurš nespēja dzirdēt, bet nu viņš dzird. Atveda to, kuram nebija "ļauts runāt", bet tagad viņš, dedzības pilns, kopā ar citiem var sludināt Dieva lielos brīnumdarbus! Mīlestības pilnais žests no līdzcilvēku puses ļauj šim vīram satikt Dievu un piedzīvot Viņa pieskārienu. Evaņģēlijā nav minēti to cilvēku vārdi, kas kurlmēmo atveda, netiek teikts, kas bija tie, kuri vēlējās kalpot savam tuvākajam. Varbūt tādēļ, lai mēs ikviens apstātos un aizdomātos. Vai esam rīkojušies līdzīgi, palīdzēdami otram atrast Kristu? Vai esam norādījuši uz Viņu, kā to savulaik darīja Jānis Kristītājs, teikdams: "Lūk, Dieva Jērs!" Visbeidzot — vai esam veduši pie Viņa, kurš gaida ikvienu cilvēku, lai to atspirdzinātu, lai dotu spēku… Kristus teica: "Effata!" jeb "Atveries!" Līdzīgus vārdus Viņš vēlas teikt arī šodien katram no mums, dziedinot varbūt ne tik daudz mūsu miesu kā dvēseli, kuras bieži vien asiņojošo brūci varbūt nemaz neesam pamanījuši (neesam pamanījuši tādēļ, ka vēl joprojām esam garīgi akli). Līdzās tam Jēzus teiktie vārdi kļūst par iedrošinājumu ikvienam no mums — lai atveram savas mutes un slavējam Dievu. Lai nebīstamies apliecināt savu ticību, savu piederību Baznīcai. Lai atdarām ausis un esam dzirdīgāki pret Dieva Vārdu, nevis tām daudzajām pasaules skaņām, kas tik ļoti nomāc dvēseli. "Kungs, atver manas lūpas, lai mana mute slavē Tavu Vārdu!" — tā garīdznieks uzsāk rīta lūgsnu jeb laudes. Vai katram cilvēkam nevajadzētu rīkoties līdzīgi — atdarīt lūpas Dieva slavēšanai, nevis tenkām, nekrietniem vārdiem, apmelojumiem, divdomībām un glaimiem? Atdarīt savu muti, savas lūpas lūgšanai — agrā rīta stundā, uzsākot dienas gaitas, arī pirms ēdienreizes — pateicības pilniem par to, ka mums ir dienišķā maize… Visas dienas garumā slavēt Kungu un visbeidzot, arī to noslēdzot, izteikt pateicības lūgsnu Dievam. Mūsu runāšanai ir jākļūst tādai, kas mudina uz labu! Vai netiek runāts pārāk daudz nevajadzīga? Kristus taču ir sacījis, ka par saviem vārdiem mums būs jādod norēķins. Tad kādēļ tik maz runājam par Dievu, par svētām lietām? Kādēļ mūsu lūpas, kurām vajadzētu skandināt Gloria un Benedictus, Te Deum… mūsu Radītājam, aptraipām ar tādiem vārdiem, kas nevienam nedara godu, nevienam nepalīdz augt labajā? Effata, atveries! — šis Kristus teiktais vārds vienlaikus mums ir kā atgādinājums, ka tik bieži esam noslēguši savu sirdi Kungam, ka tik bieži esam bijuši nedzirdīgi pret Viņa čukstiem, pret Viņa saucienu, kas cauri visiem laikiem atskan mūsu brāļos un māsās, tajos, kuri gaida, lai kāds viņiem pasniegtu ūdens krūzi, iedotu gabalu maizes… kaut vienkārši apstātos un pasmaidītu. Tas ir kā atgādinājums, ka bieži mūsu sirdis vēl joprojām ir kurlas un nedzirdīgas pret tuvākā saucienu. Lūgsim šodien Kristu, lai Viņš dziedina mūsu dvēseli, lai atdara mūsu ausis, lūpas un sirdi, tā lai mēs spētu ne vien dzirdēt Viņu, bet arī Viņam atbildēt! Priesteris Rinalds Broks
"Mieram tuvu"
Foto: catholicculture.org | 
