Dieva acīs nav svarīgi, vai man ir daudz dāvanu (talantu), bet ir svarīgi, lai tās tiktu izdzīvotas ar mīlestību. Ja nav mīlestības, dāvanām nav nekādas vērtības. Kāpēc tā ir? Jo tikai Dievs ir absolūtas mīlestības devējs, un cilvēks ir aicināts arvien vairāk mīlēt un līdzināties Dievam. Izšķirošais būs mūža beigās… Vai tu dzīvoji no mīlestības un attīstīji spēju mīlēt? Šī spēja būs mums vajadzīga Debesu Valstībā! Pasaule arī runā par mīlestību, bet ar to tiek saprastas dažādas lietas. Vispirms ir jāsaprot, kas ir mīlestība. Pirmām kārtām mīlestības nemaz nav! Vai esi redzējis mīlestību? Mīlestība ir abstrakts vārds, īstenībā pastāv tikai darbības vārds – mīlēt. Mīlēt var tikai personas: viena persona pievēršas otrai personai, un notiek mīlestība. Mīlestība ir vārds, kas apzīmē darbību. Es ar savu uzmanību nepalieku pie sevis, bet izeju pie otra un pasaku: “tu”, un uztveru otru tādu, kāds viņš ir, un par viņu domāju (paturu prātā, uztverot viņu kā personu). Mīlēt nozīmē redzēt otru tādu, kāds viņš ir, skaistumā, cieņā, bet arī ar visiem viņa trūkumiem. Un es saku: ”Ir labi, ka tu te esi, arī ja esi nepilnīgs!” Tāds Dievs ir pret mani, Viņš uztver mani reāli, tādu, kāds es esmu. ”Ir labi, ka esi tāds, kāds esi!” Katrs cilvēks ilgojas, lai šādi tiek mīlēts! Ja tā nav, tad viņš mirst badā no mīlestības trūkuma! Mēs varam dāvāt šo mīlestību tad, ja ļaujam, lai Dievs to mums dāvina! Mīlestība ir tāda – ka es dodu, pievēršoties otram, bet arī saņemu to, ko otrs man dod (es piekrītu tam, ka patīku otram). Dievs bieži stāv līdzās un pieredz to, ka cilvēki nepieņem Viņa Mīlestību. Patiesā, īstā dzīve ir tur, kur ir attiecības. Mīlestība pastāv vienīgi starp ES un TU. Mīlestībā viens otram pievēršas un pieņem viens otru. Kad es pievēršos otram, es izeju no sevis; kad pieņemu mīlestību, tad ļauju otram un Dievam iziet no sevis un nākt pie manis. Bet ir arī kādas lamatas. Cilvēks meklē mīlestību, bet nevis otru. Viņš meklē piepildošo mīlestības pieredzi, bet to neatrod! Ja cilvēks meklē mīlestību, viņš tur atrod “tukšu caurumu”! Bet, ja es mēģinu satikt otru personu un to meklēju, tad pieredzu, kā tas ir – mīlēt un tikt mīlētam! Piemērs: Kādam vīrietim ir draudzene un viņš domā, ka viņu mīl…, kad iemīlēšanās jūtas beidzas, viņš meklē citu meiteni, un tā visu mūžu viņš dzenas pēc iemīlēšanās jūtām. Bet, mīlēt nozīmē - meklēt otru un nevis mīlestības jūtas! Ir atšķirība, vai lielākais manā apziņā ir mīlestība, vai, piemēram, Jānis vai Anna. Piemērs: Jānis man nodara netaisnību, bet es to gribu notušēt, lai nebūtu strīds…, tā nav mīlestība! Šeit es meklēju pašu mīlestību, bet nevis Jāni. Mīlot es saku: “Mīļais Jāni, mums ir kaut kāda nesaprašanās, vajadzētu par to parunāt,” tad mums būs jaunas, dziļākas attiecības. Ar šo konfliktu mēs augam abi; bet, ja es visu apslāpēju, tad man nav svarīgs tas otrs, bet tikai miers, un es visu sabojāju. Tieši kristiešu starpā tas ir populāri, bet tas nav saskaņā ar patiesu mīlestību. Šāds “pareizais” priekšstats apslāpē jebkuru konfliktu baznīcā, kopienā, ģimenē, mēs to ”pabāžam zem tepiķa”, mēģinām uzturēt skaistu fasādi, lai spīd, bet tam nav nekāda sakara ar mīlestību. Mīlestība ir tad, kad pievēršos otram, pat tad, kad viņš ir netaisnīgs pret mani, un saku: ”Mums par to jāparunā…” Kaut kas līdzīgs ir arī attiecībās ar Dievu. Arī tur var gadīties, ka meklēju skaisto pieredzi ar Dievu, bet ne Viņu Pašu! Daži cilvēki Dievu mīl tā kā kādu govi, mīl Viņu tāpēc, ka tā dod pienu. Tie cilvēki mīl sevi un savu pašlabumu. Tas ir tā, ka mīlu Dievu par to, ko Viņš man dod, bet ne Viņu Pašu. Tad es meklēju pie Dieva “sieru” un “pienu”, bet ne Viņu Pašu (īpaši lūgšanā). Daudzi kristieši vairs nedzīvo ES un TU attiecībās ar Dievu, viņi grib ienirt kaut kādā dievišķā enerģijā un neuzskata Dievu par personu – tās ir lielas briesmas! Cilvēkā ir ilgas būt vienotam ar Dievu, bet tai ir jābūt tādai vienotībai, kādu Jēzus mums ir parādījis. Tām ir jābūt attiecībām, kurās es vienmēr jautāju: “Dievs, kā Tu domā? Kā Tu darītu? Vēlos izturēties pret cilvēkiem, kā Tu to darīji, gribu to, ko gribi Tu, Dievs!” Marija savā Magnificat dziedājumā dzied: “Mana dvēsele dara lielu Kungu Dievu…” Viņa nedzied par mīlestības jūtām, bet viņai lielākais ir Dievs un arī Jāzeps, kas viņu tik ļoti mīl. Ir godīgi jāvēršas pie otra, un tas nozīmē mīlēt! Svarīgākais, lai visā, ko darām, mēs mēģinām godīgi pievērsties otram – Dievam un personām! Ja es to nekopju, tad esmu kā zvārgulis, kas taisa troksni (tad esmu tikai bleķis). Vai gribu būt tikai “skanošs zvārgulis”? Materiāls sagatavots pēc karmelītu tēva
Reinharda Kērnera OCD rekolekciju konferences.
Katedrāle.lv | 
